Tev tik mīļš blogs
Jāsaka, ka es tāpat kā Tu un Rižaja ļoti lepojos ar saviem vectēviem!
Viens bija latviešu strēlnieks, sabiedrības dvēsele, suits un budzis, tālāb pabijis turpat, kur Rižajas vectēvs...ārkārtīgi vitāls un acīmredzot harizmātiska dvēsele, jo bija laiks, kad pagastā visus jaundzimušos puikas tikai viņa vārdā sauca
Otrs, vidzemnieks, aizsargs - stāvējis goda sardzē pie Brīvības pieminekļa... arī ļoti sabiedrisks un atraktīvs, gudrs - bija beidzis 4 klases pie cara ...arī budzis, bet viņu paspēja pabrīdināt....pēcāk padomju laikos bija zirgkopējs...un visas vasaras tik laukos pie viņa pavadīju...nezinu, bet man šķiet, ka tad zāle tiešām bija zaļāka un saule spožāka, un zirgi visskaistākie visā kolhozā! Jā, un tie viņa 46 izmēra apavi...man vienmēr šķita kā slēpes...VIŅA man ļoti pietrūkst... viņš mani vienmēr tā īpaši uzrunāja, lutināja....daudz iemācīja par zirgiem,zirglietām....vīvelēm, rūnīšanu un citām interesantām padarīšanām.

kamēr rakstīju un pa vidam virtuvē nokāsu kartošku, tikām 19.09. tekstu palaidu garām , vot i vsja petruška    

topiks taču lasāms, ty o chem, milaja? paskaidro - tups esmu, nepieleca

ups, nebiju paspējusi to otro tekstu izlasīt, nu re, ar tām skaistulēm kā ar bitēm...
un tad nu pēc viņām tagadiņ visas mērī ar to pašu mērauklu, piķis šīs rāvis!

nu nez, es savējos kā  naftalīnus neuztvēru jau toreiz, man patika, ka mani sauc pie kārtības   dikti liela pietāte bija, bez ļauna prāta, jej bogu
nu prieks par Tavām skaistulēm, Valdiņ, ka tika viņām viena karsta sirds...

skaitījis neesmu, bet puikas mamma....dusmoties nevaru, bet nesaprotu arī. aizbēga, atstāja. pēc gada ierodas kaut kādas blozgas no sociālā dienesta un mēģina man iestāstīt, ka māte par bērnu cīnas. es mēms.

rižaja, zini, kad es biju puika, es domāju ka šis ir galīgs naftalīns. nekā nejēdz, un kam man tas mocarts, jopiķ. un "tūkstotī" es šo vienmēr vinnēju...mans dēls arī mani vienmēr vinnē, un man tas patīk. un sievietes man ir tikai skaistas bijušas, kā eglītes. un visas tajā brīdī esmu mīlējis, nežēloju neko.

...katram kas aizkustinošs par savējiem vectēviem azotē paslēpts... tie bija citi laiki un, šķiet, cilvēki bija vienkāršāki, bet tīrāki.
Viens no vectēviem bija pagasta skrīveris Mārtiņš no Putniņu dzimtas, aizbrauca  tautas lielajā ekskursijā 1949.gadā uz Sibīriju, kad 1957.gadā, tuberkulozes sagrauzts, atgriezās tēvzemē nomirt, lūdza: lai uz mana kapa nevienas sarkanas puķes nebūtu. Atceros tikai no fotogrāfijām- lepnu, staltu, cēlu. Arī zemīti kopa, ķiršu dārzs kā nevienam bija, 4 kārtīgus dēlus un 2 meitas izaudzināja, mazbērnus nepaspēja.
Otrs- rudais latgalietis Jāzeps, liels dziedātājs bija. Gan baznīcas korī paspēja uzdziedāt, gan pēc dievkalpojuma- krogā. Visās viesībās kompānijas dvēsele.
9 bērni viņa dzīvesprieku mantojuši. Kad vasarās pļāva, allaž mazbērniem lauka kameņu medus tika.

visai Mazsalacai kurvus pina un fuksīšiem rokturus taisīja. Vecais Bērziņš - tā viņu sauca.

un kad viņa jau bija galīgi veca, Briežkalnos tik ar lupatu paplīti ravēja, es vienreiz aizbraucu - un šī pēc soļiem, ko, Valdis vai?! Ar muguru pazina.

mana vecmāmiņa nemācēja rakstīt, Olga, nemācēja. Bet kad es biju armijā, man vectēvs bija ielicis "vēstuli vēstulē, uz kuras bija rakstīts burtiski - uz šo Tev raksta vecā mamma (tieši tā kā uzrakstīju vecā mamma atsevisķi)

Man gadu vairāk kā Tev,bet tik jauku un saskanīgu pāri kā manas mātes māsīcu un viņas vīru neesmu redzējusi,vienmēr ar nelielu humoru un vēstules ka prata,ta rakstīja onkolis,jo tante vai nu rakstīja vēl sliktāk vai ari nemācēja,bet viņi abi bija sirdsgudri cilvēki-liekās,ka problemas viņus neskāra,vai viņi mācēja tās neredzēt,pretēji mums.Viņi kādreiz bija pie samniekiem bijuši par puisi un meitu

Kāpēc tu domā, ka man tagad nav ko atcerēties, tāpēc ka visai pasaulei nestāstu... tas ir mans stāsts... kam gribu tam stāstu un i-nets ne vienmēr ir tā labākā vieta kur stāstīt... sirdi izlikt!!!

Tavs stāsts man lika vēlreiz atcerēties  - kāds bija mans tētis. Vecotēvu tā īsti nepazinu- tikai pāris gadus sanāca tā, ka ome sagāja atkal kopā  ar viņu. Ome gan bija - stipra sieviete, sena , gudra , ar pamatīgu mugurkaulu.. Tētis- viss tāds pats..  

šīs jau nav manas atmiņas...es dalos ar Tavām atmiņām, Valdi!

ja neklausītu māru ozolu, tad jūs visi esat bāreņi. neviena puikas atbildes, izņemot protams māru, visas pārējās kā dzelzceļa stieņi. skumīgi, vai tad jums nav ko atcerēties, vai kopš dzimšanas čūska prātā?

nu bērns skatās ar citām acīm, jo ir vēl mazs..arī bērnības galds atmiņās paliks kā liels, masīvs....un vis vis

...pats interesantākais ka tikai mēs, būdami bērni, šos cilvēkus novērtējam kā tēraudstiprus, harmoniskus, mīļus, jaukus... utt. ...,bet līdzcilvēki, vienaudži u.c. bieži ir citādākās domās...

Tā jau arī ir,tas tukšuma sajūta ir kad tas cilvēks nav vairs blakus starp mums,

Arī mans vectēvs bija  tads pamatīgs. Augumā pamazs,bet citādi ar Lielo burtu. Abi ar vecmammu mani audzināja. Daudz stradāja, iedzēra ,skaļi dziedāja un stāstīja tādus notikumus no dzīves,ka nevarēja apklusināt. Kaut būtu to mēģinājusi atmiņā paturēt, zinātu krietni vairak par sava novada vēsturi. Varētu veselu grāmatu uzrakstit. Vecmamma jau vienmēr nolika pie vietas,sak:"Ko nu vecais plāties"! Bet katru darbu padarīt līdz galam un katru domu izprast līdz pašām saknēm gan man iemācīja, un lielais paldies viņam par to.