Latvijā arvien palielinās plaisa starp nabadzīgajiem un bagātajiem cilvēkiem. Plaisas palielināšanās, manuprāt, neliecina par visas tautas garīgo veselību. Sociālie pabalsti nabadzīgajiem ir vienkārša līdzekļu izšķērdēšana. Sociālais pabalsts būtu svarīgs tiem, kas vēlas un ir gatavi piepūlēties, lai savu dzīvi izmainītu. Aug jaunas paaudzes, kuras kā pašu par sevi saprotamu uzskata to, ka uz darbu nemaz nav jāiet, lai dabūtu kādu latu.
Lai kā, materiālā nabadzība tomēr sakņojas garīgajā. Kur šodien ir tie garīgie, garīgi bagātie? Mēs viņus redzam uz ielām? Vai tajā, ko dēvē par sabiedrisko TV?
Vai latviešu vēsturiskā mentalitāte vienmēr čīkstēt un meklēt vainīgo jebkurai lietai ko mainīs? Ja visvairāk baidās no sevis paša, tad taču nekas nemainīsies, bailes būs stiprākas. Un bailes jau var likvidēt, iedzerot šņabi, apēdot kādu narkotiku, saslimstot ar kādu slimību... Garīgums no tā tikai vairosies?