Meža ielokā, saules pielietā pļavā uzziedēja naktsvijole. Blakus vārnu kājām, retējiem , gundegām un četršķautņu asinszālēm Uzziedēja un tūlīt piepildīja pļavu ar saldu ,reibinošu aromātu . Skaists miers un smaržīga harmonija valdīja visapkārt. Ziedi mīlēja viens otru un šādā mierīgajā savstarpējā pielūgsmē baudīja dzīvi.
-Dzīve ir tik brīnišķīga-, teica vārnu kāja.
-Dzīve ir skaista- ,piebalsoja retējs.
-Dzīvot ir laime- ,nodomāja naktsvijole.
Tā viņi ziedēja ,priecājās par dzīvi un bija laimīgi līdz kādu dienu meža ieloka pļavā iemaldījās vējš.
- Kā jūs variet tā mierīgi un laimīgi dzīvot, ja pasaulē valda tādas šausmas un netaisnība! -vējš bija nesaprašanā.
- Dzīve ir skaista,- teica retējs.
- Dzīve ir nežēlīga- ,atteica vējš,-izkapts kuru katru mirkli var atnākt un tevi nopļaut.-
- Dzīve ir brīnišķīga- , iebilda vārnu kāja.
- Nekā brīnišķīga tajā nav, Tevi var apēst kāds meža zvērs, var noplūkt tējai, var ieart zemē traktora lemesis,- stāstīja vējš.
-Dzīvot ir laime- ,naktsvijole pārliecinoši noteica, un kā apliecinājumu saviem vārdiem izsmaržoja tik spēcīgi ,ka vējš uz brīdi pat apreiba.
- Kāds naivums,- izsaucās vējš,-tu ar savu smaržu būsi pirmā, kuru noplūks. Tava laime būs novīst un izsmaržot vāzē.-
- Bet dzīve...,-iesaucās visi ziedi korī.
- Jūsu dzīve...” ,ziedus pārtrauca vējš,- jūsu dzīve ir vienīgi bailes tikt noplūktiem, ieartiem ,bailes sapūt skābsiena ritulī, dzīve ir bailes, bailes un tikai bailes. Es esmu redzējis pasauli un zinu kāda tā ir. Jūs ne mūžam nevariet iedomāties, kāda ir dzīve, jo neko citu kā savu skaisto pļavu neesiet redzējuši.-
Vējš apmeta vēl pāris apļus apkārt pļaviņai un aizskrēja tālāk pasaulē. Viņam vēl bija jāapskrien tik daudz mierīgu stūrīšu ,kur naktsvijoles smaržo , un vārnu kājas dzīvo pārliecībā, ka dzīve ir brīnišķīga.
Bet vēja teiktais bija satraucis naktsvijoles prātu. Viņa pamanīja, ka  retējs tagad krietni vairāk pieplacis zemei, bet vārnu kāja kautrīgi pieliekusi galvu, it kā gribēdama, lai to neviens nepamana. Tagad naktsvijole ievēroja, ka vienīgā ir graciozi izcēlusies pāri citiem ziediem un vēl arvien izsmaržoja apkārtnē spēcīgu, reibinošu aromātu.
-Tevi pirmo,- vēja vārdi vēl arvien skanēja viņas ausīs.
-Ja nesmaržošu ,varbūt vārnu kāju vai retēju noplūks pirmos,- pie sevis prātoja naktsvijole,-ja jau dzīve ir tik ļauna, tad jādara viss, lai tas ļaunums neķertu mani.-
No tās dienas viņa vairs nekad dienai nedāvāja savu aromātu, bet izsmaržojās tikai naktīs, kad citi ziedi gulēja. Tagad visi ziedi pļaviņā zināja kāda ir dzīve un paslepus cerēja, ka tas ļaunais gadīsies ar kādu citu, nevis ar viņu.
                                                                                         /tālajs Sakura/