Pasakas parasti pieaugušo cilvēku rīcību neietekmē, tomēr viens izņēmums ir – tā ir pasaka par kailo karali. Abi pasakas negatīvie varoņi – viltus skroderi – savā darbojas pēc formulas «gudrais ieraudzīs, muļķis – ne» un pierunā karali ietērpties neesošās drānās. Šo formulu arī šodien ar panākumiem izmanto politikā, ekonomikā, it īpaši dažādās mākslas nozarēs.
       Skroderu metode ir gaužām vienkārša, – spekulācija ar cilvēku dabiskajām bailēm izrādīties dumjākam par pārējiem.
       Daudzi, kas šodien sevi uzskata par māksliniekiem, patiesībā nežēlīgi ekspluatē to suģestējošo cieņu, ko pret mākslinieka vārdu ar savu veikumu uz vairākām paaudzēm sabiedrībā nostiprinājuši, piemēram, Baumanis, Rozentāls un Zāle.
       Pirms vairākiem gadiem LTV-1 raidījumā komentētājs Volmāra kungs skaidroja dziļo jēgu, kāda, viņaprāt, ietverta kādā mākslas darbā (starp citu, šis «mākslas darbs» bija eksponēts Latviešu mākslas izstādē Parīzē, un tā attēls bija redzams laikrakstā «Diena»).
       Mākslas darbs» bija visparastākā atspere, kādas mazākos izmēros spēj izgatavot jebkurš virpotājs, bet «monumentālākos» – Rīgas Vagonu rūpnīcas speciālisti. Acīmredzot šīs profesijas strādnieku simti (vai pat tūkstoši) arī būtu uzskatāmi par māksliniekiem.
       Ko tad cienījamais Volmāra kungs tik māksliniecisku saskatīja minētajā mašīnu detaļā? Ne vairāk un ne mazāk kā dziļu simbolu virzībai uz augšu. Hm... var jau būt, bet, virzoties pa atsperes vijumiem virzienā, pretējā Volmāra kunga norādītajam, virzība iznāks vērsta lejup. Vēl vairāk, ja atsperi novietosim horizontāli – tad kustība būs turp un atpakaļ.
       Kā redzam, no Volmāra kunga apdziedātās «karaļa mantijas» pāri paliek tikai visparastākā mehānika.
       Var jau pa šādiem «mākslas darbiem», kādi dažādos žanros rodas pārāk bieži, sacīt: «Kam nepatīk, lai neskatās», bet tikai tad, ja tie grezno izstādes, privātās kolekcijas vai vasarnīcu dārzus.
       Daudz skumjāk, ja šādi «šedevri» tiek uzspiesti plašai sabiedrībai, kā paredzams ar dīvaino veidojumu, kas nosaukts par Pieminekli represētajiem, jo to nebūs iespējas noslēpt kādā pažobelē vai nodot aizmirstībai.
       Mums nevajadzētu ticēt šodienas veiklo skroderzeļļu reklāmas trikiem un kuplināt jau to krietni lielo kailo karalieņu un karaļu bariņu.
       Nesakarīgu, nepareizi uzrakstītu vārdu kopojums nebūt nav uzskatāms par mākslinieka identifikācijas karti. Arī pilnīgi absurdu domu var izteikt saprotamā latviešu valodā, piemēram: «Skaists ir rīts siltā vasaras vakarā».

Gunārs Ziemelis
2000.g.
http://home.parks.lv/latvietis/30_58augusts/lapa4.htm