Rakstīja Puškins vēstules
Natālijai Gončarovai,
Tagad  mēs visi lasām,
Kas domāts bij vienīgi tai.
Tagad Puškina vēstules
Cilvēces īpašums....
Tāpat kā gaiss, kā debesis
Tagad tās pieder mums.
No rindām Boldinas rudens
Un tuvības ilgas dveš,
Un soļo pret vēju cilvēks
Mums pazīstams reizē un svešs....
Tādas vēstules tagad
Mīļotām  neraksta , nē...
Laika nav, jāsteidzās, jāsteidzās
Šajā trakajā pasaulē......
Bet  sievietes klusībā ilgojas,
Lai būtu  ka Gončarovai,
Lai atnāktu kāds un pateiktu,
Ko Puškins reiz sacīja tai-
Tikai gaidīt trūkst spēka
Un rīcības arī par maz,
Un tāpēc viņas aiziet
Ar to, kas pagadās.
Un rūgtums no pirmās dienas
Sirdīs jau kraties sāk.
Un  tāpēc ir tikai kopdzīve,
Bet ģimene neiznāk......

   /Ārija Elksne  /
   1982.gads