Nupat izlasīju grāmatu «Baigais gads», ko draugs atveda no Latvijas. Šausmīgie skati, kas tajā redzami, jau agrāk paša piedzīvoti, tikai par laimi netiku pats no tā visa skārts.
       Ir tomēr notikumi, kas aktīvi liek mums ieskatīties ciešanās, ko komunisms latviešu tautai nodarījis, spiežot to nekad neaizmirst. Pie reizes izlasīju laikrakstā «Latvietis Latvijā» arī drūmās baiļu hipnozes, ko vairāki pārdzīvo, ieskatoties šai grāmatā.
       Kur te kāda loģika? Smags jautājums, un ir vēlēšanās atgādināt tiem, kas šīm hipnozēm nododas, lai nopietni ieskatās un pamācās no žīdu tautas, kas māk, ik pa nelielam laikposmam atkārtojot, atkal un atkal visai pasaulei atgādināt gan dažādos televīzijas raidījumos, gan visādās runās un šausmīgos skatos, liekot par to runāt valstu vadītājiem, lai visi atminētos viņu traģismu, ko pārdzīvojuši nacisma valdīšanas laikā. To vērojot, var skaidri saprast, ka viņi to dara ar nolūku, lai nekad un nekad nākotnē nekas tamlīdzīgs vairs viņu tautai nebūtu jāpārdzīvo.
       Jājautā: ko domā tie latvieši, kas aicina mūsu tautu aizmirst briesmīgos pārdzīvojumus, daži pat izsakās, ka tie laiki jāizmirst, komunistiem jāpiedod, jo to prasa kristīgā morāle?
       Tā vien liekas, ka tie, kas tā runā, savās ģimenēs nav pārdzīvojuši bijušās Baigā gada šausmas.
       Es nekad nevaru aizmirst sava brāļa saļimšanu tālajā Sibīrijā, kur viņš no pārmocīšanās un bada nobeidzās, kā vēlāk no aculieciniekiem to dzirdēju. Ko līdzīgu pārdzīvoja daudzi man tuvi draugi, kuri tolaik tika apcietināti līdz ar viņu un nobendēti tikai par to, ka dzīvojuši vienā mājā ar virsleitnantu Birznieku, kurš atklāti izteicies, lai sargās no komunistiem. Visi pārējie tika uzskatīti šim zvēriskam režīmam nevēlami un sodīti ar izsūtījumu bez kādām izmeklēšanām. Neviens no viņiem neatgriezās, jo tas laiks bija nežēlīgāks par visiem turpmākiem.
       Piedot var tikai tiem, kas savus ļaunos darbus nožēlo un cenšas izlabot, un piedošanu lūdz. Tā ir skaidra loģiska Kosmiskās Taisnības izpratne. Kas noziedzniekiem piedod neloģiski, tas automātiski uz sevi uzņemas noziedznieka ļaunos darbus, respektīvi, karmu, kā pēdējā laikā par to runā.
       Drusku vēl par žīdu tautu, no kuras daļa krasi jūsmoja par zvērisko komunisma režīmu un iestājās čekistu dienestos.
       Tie bija šīs tautas atkritumi, kādi bija atrodami arī citās tautās, arī latviešos.
       Varbūt nepatīkami sacīt, kāpēc tomēr patiesībā viņi iegribēja tik krasi nostāties pret latviešiem? Tieši Ulmaņa valdīšanas laikā visiem cittautiešiem bija dotas tās pašas tiesības kā latviešiem.
       Skaidri un loģiski to ir aprādījis Lifšics, kas dzīvo Amerikā un pierāda, ka nevienā citā valstī žīdi nav saņēmuši tik lielu pretimnākšanu un atbalstu kā tā laika Latvijā, kur rabīns Dubins skaitījās viens no Ulmaņa padomdevējiem.
       Te pacēlās īpatnējs absurds, ko šīs tautas piederīgie latviešu tautai parādīja, darbodamies asiņainajos čekas dienestos. Tās patiesības nevaram noliegt. Komunistiem atkāpjoties, Liepājas cietumā to spilgti parādīja šīs tautības piederīgie, ko nosauca par «Zilajiem brīnumiem», kas izteicās ar neticami zvēriskām metodēm pie apcietināto mocīšanas un slepkavošanas, ja to izteiktu vārdos, tas radītu šausmas.
       Es neatzīstu rasisma izpausmes, tomēr patiesība jārāda tur, kur tā ir redzama īstenībā un to nevaram noliegt, ja par to ir atkārtoti sākts runāt.
       Pats Rīgā būdams, piedzīvoju gadījumu, kur starp mūsējiem tika slēpta no vāciešiem viena žīdu tautības meitene, saucās Priana, kaut pāri nupat bija triekušās sarkano čekistu briesmas, no kā bijām smagi cietuši. Žēl bija skatīties uz viņas briesmīgo izmisumu un kurai nebija nekādas saistības ar tikko pārskrejošo sarkano teroru.
       Ir vēlēšanās pieskarties neseniem vēsturiskiem notikumiem, ko aprakstījis viens katoļu garīdznieks grāmatā angļu valodā. «The Rulers of Russia», ap 1930. gadu, par žīdu valdīšanu un darbiem Krievijā, kur starp citu tiek minēts:
       «Saskaņā ar oficiālo Krievijas informāciju, 1920. gadā no 545 boļševiku administrācijas biedriem, 447 bija žīdi. Oficiālais iedzīvotāju skaits bija 158 400 000 un no tiem 7 800 000 bija žīdu, tas ir 82% no visiem ierēdņiem.»
       Tas nozīmēja, ka tajā laikā viņi bija galvenie noteicēji pie komunistiskās valdības, kur visā Krievijā žīdu bija tikai 4,9% no kopējā iedzīvotāju skaita un valdīšanā izteicās 82%.
       Dzeržinskis nodibināja čekas dienestu, Lazars Kaganovičs sistemātiski sagatavoja sarakstus par ukraiņu tautas izsūtīšanām un nomērdēšanu, kur zemniekiem atņēma visas vērtības un nomocīja Sibīrijā. Bērijas laikā notika visbriesmīgākās cilvēku iznīcināšanas, kas turpinājās vairākus gadus no vietas.
       Komiski dzirdēt, ka no Rīgas Prokuratūras kāda ierēdne ir devusies uz Maskavu par vairākkārt pieminētiem Kalēju un Ozolu, lai viņu lietā iegūtu materiālus par līdzdalību nacistiskos «grēkos». Kaut ko absurdāku nevar iedomāties. Jau sen bija zināms, ka komunistu valdīšanas laikā, lai kompromitētu Rietumos nonākušos latviešus, par tiem speciāli čeka «safabricēja» apvainojumus, – tos nodeva Vīzentāla centram un Rietumos tie tika saukti pie atbildības attiecīgo valstu tiesās, kur šos čekas izdomātos materiālus uzskatīja par īstiem.
       Lai atminamies kaut vai pulkvedi Lobi Zviedrijā, kur tam bija jācīnās, lai pierādītu, ka viņam ar žīdu vajāšanu nekad nav bijusi nekāda darīšana. Tādu gadījumu bija daudz vairākās Rietumu valstīs līdzīgā veidā, lai pazemotu latviešus un sevišķi tos, kas bija cīnījušies leģionā. Būtu pieminams arī pulkvedis Krīpēns, kurš bija spiests izdarīt pašnāvību, lai izbēgtu no izdošanas komunistiem Krievijā.
       Tagad atkal tiks varbūt uzskatīti par īstiem materiāli, ko Latvijas prokuratūra būs ieguvusi Maskavā?
       Vai patiešām tagadējām Latvijas tiesu iestādēm no visa tā līdz šim nekas nav bijis zināms?
       Žīdi divu tikai aizdomās turēto personu dēļ ir spējīgi izbazunēt visā pasaulē un turpretim ir gājuši zudumā komunisma izrīcību dēļ 100 000 latviešu tautības piederīgie, par visu to tikai naivi klusē hipnotisku baiļu aizgrābti un reizēm tikai atvainojas, ja par to kur «tālumā» tiek runāts, – drīzāk tikai to visu aizmirst, nerunāt un bēdās «nopūsties».
       Vai par visu to latviešu valdošai virsotnei starptautiskā forumā nekas nebūtu sakāms, lai atspēkotu Austrumu lielā kaimiņa intrigas un Eiropas «augsto komisāru» «tēvišķīgos» padomus, jo tie visi apmiglo pasaules loģisko domāšanu, kas nepatīkami ir «jāsagremo» visai latviešu tautai.
       Nav pieciešama ne apstulbotā mācītāju, ne žīdu nostāja šai tik ļoti svarīgajā «Baigā gada» notikumu lietā.
       Sirsnīgi pateicos par šīs nozīmīgās grāmatas saņemšanu, kur tajā gadā man iznāca cieši līdzi darboties, par ko esmu sarakstījis plašāku rakstu «Militārā un Civilā pretestības kustība», kas notika tai gadā un kur pats paslepeni iesaistījos komunistos uz manu militāro draugu ieteikumu. Daudz ko pārdzīvoju, daudzus izglābu, jo abpusējā darbība to pieļāva.
       Saīsinātu šo darbu nodevu Rīgā Kara muzejā un «Tēvijas Sargs» redakcijai.
       Visu labāko Jums visiem vēlēdams un pateicība arī Kārlim Zuikas kungam par loģisko nostāju grāmatas priekšvārdā.

J. Daizis, Francijā
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/31_59augusts/lapa1.htm