Nebēdz no dzīves
Griez seju savu pret sauli,
Un pagriez to vienmēr pret gaismu,
Tad ēnas aiz muguras ies.
Ej tā savu dzīves ceļu
Un domā par ejamo posmu,
Lai ēnas tev netraucētu.
Par nomoda sapņiem saviem
Un ilgām pēc laimes salas
Tu nemaz nenokaunies;
Un nežēlo likteni savu,
Ja sapņi ir tikai sapņi -
Bet savu dvēseli atver.
Ar priežu adatu smalku
Un rudens tīmekli smalko
Rētas dvēselē nešuj ciet;
Ja laime zied sūriem ziediem
Kā vērmele pļavas malā -
Vai meklēsi citu vēl?
Tik nebēdz no dzīves projām
Un tiec pāri sāpju rētām,
Aiz muguras atstājot ēnas.
Un seju pret sauli griežot
Uz savas dvēseles sauli
Tev ceļš tomēr jāveic pašam...

/dzejoļa autors Lelde Petraite/