Bārddzine bāla pie spoguļa līkājas,
Bārdas nazi tur pirkstiņos  sīkajos.
Krēslā kungs atzvēlies resns kā bambans,
Baidās, ka zodu tam neieskrambā.
Kungi  un dāmas ikstundas te mainās,
Bārddzinei mūžam ta pati aina:
Apkalpot svešus , smaidīt un bālēt,
Darbā līdz mūžs būs  aizgājis kalēt.
Tikai kādam maigākam  stāvam
Viņa uz pleca rociņu skāva,
Pirkstiņus  maigi skarot pie sejas.
Tas  ar elkoni atstutējās
Viņai pret ceļiem un augstāk traucās,
Līdz  uztraukta viņa tikko neiesaucas,
Asinīm dzīslās riņķojot silti.
Likas , jau aiznesti prom visi tilti -
Te  pieceļas kungs un stulbi skatās
Bārddzines acīs ieplestas platās.
Tā baidoties it kā no vilka pases
Aiziet ar  zalvjetēm stūrī pie kases.
Kungs saraujas juzdams, par tālu ka gājis
Un kaislību tumsu modinājis.
Sēd apkārt  cilvēki, varbūt pusakli
Tiek griesti mati un pucēti kakli.
Varbūt tas paša likteņa lēmums,
Te valda čaklība, biklums un mēmums.
Bārddzine mūžam  te dilst un kvernē
Veikalā šinķ kā skābuma ķērnē.
Paliek mazasinīga un bāla.
Patiesai dzīvei sveša  un tāla.
Kungi un dāmas mainās un mijas,
Viņai tik gurdenas fantāzijas.

  / Antons  Austriņš/
  1931.gads

Dzejolis bija publicēts Literatūras , mākslas un zinātnes mēnešrakstā " Daugava"
Savdabīga valoda , darba  apraksts,  Vai daudz ir mainījies līdz  mūsdienām , darba attiecības, savstarpējas  attiecības...???