darbojos «nacionālajā druvā»? Zinot argumentus, vieglāk diskutēt.
       Pirmais motīvs. Stingri personīgs. Esmu apliecinājies padomju laiku nacionālists, un manī ir viegli saprotamas dusmas, ka tie paši komunisti, kuri man taisīja aiz apkakles toreiz, turpina to darīt arī šodien. Tas ir tik egoistiski, ka, domāju, nupat gan man tic visi. Un domāju, ka ļoti daudziem, kurus padomju laikos represēja, ir dīvaini redzēt šīs valsts varas struktūrās bijušos viņu mocītājus un sodītājus. Pats represēts netiku, tas, ka nacionālisma dēļ upurēju visas izdevības, mani kaitina tikai tad, kad jau atkal kāds bezbērnu pedagogs vai bezgoda maita cenšas mani mācīt pareizi dzīvot un labi uzvesties. Un atkal. To ir viegli saprast.
       Piemērs šim efektam no prominenšu dzīves. Skulme neiedeva Elitai Veidemanei ordeni. Par prostu uzvedību. Es zinu Veidemanes biogrāfiju, zinu viņas padullo dzejnieces iedabu, bet ļauna viņa nav. Nu, jā viņai vienmēr kaut kā iznāk. Tomēr, piedodiet, bet vai mēs varam iedomāties t.s. «atmodas» vēsturi bez laikraksta «Atmoda»? Man šķiet, ka tas bija labākais, kas toreiz bija. Un ja reiz «Atmoda», tad, piedodiet, arī Elita Veidemane. Uzsveru, īpaši mani neinteresē «Atmodas» laiku nomenklatūras savstarpējie rēķini. Mani interesē TIESĪBAS, ar kādām Džemma Skulme šo atzīmi izlika. Kur viņa tās dabū? Pārmantoja no Latvijas komunistiskās partijas centrālkomitejas biroja. Tad jau iznāk, ka viss, kas trūkst Veidemanei, ir – nekaunība izmantot Jūrmalas pilsētas kompartijas šefa meitas priekšrocības dzīvē. Ja viņai šīs nekaunības pieticis, viņa liktu atzīmi Skulmei.
       Nākamais iemesls, kāpēc es rakstu. Pats apgalvošu, ka šis iemesls ir tikpat būtisks kā iepriekšējais, bet ticēt vai nē – tā nu ir katra paša darīšana.
       Faktiskā izvēle, no kā spēt izanalizēt ikdienā notiekošo, nemaz tik plaša nav. Var vai nu pieņemt to, ko katru dienu pasviež gremošanai «Diena», «Neatkarīgā Rīta Avīze», «Jaunā Avīze» un TV un radio, var arī balstīt savus spriedumus uz dzīves laikā iegūtās informācijas bāzes. «Ceļi, kurus izvēlamies» (O. Henri). Milzu uzvara ir mūsu iespēja vispār komunikēt.
       Tātad. Kas notika 1940. gadā? To, ko mēs brēcam, liksim nost. Bet ko mēs stāstām paši sev? «Mēs nebijām sagatavoti!» Hitlers anšlusējis Austriju, anektējis čehus, iegājis Polijā un Francijā, Staļins ņem Somiju, tikai mēs rotaļājamies smilškastītē un esam ļoti pārsteigti, kad atnāk ļauni tēvoči un mūs krietni iekausta.
       1990. gada 4. maijā LPSR AP, tautai gavilējot, pieņem Deklarāciju par Latvijas Republikas atjaunošanu un atjauno 1922. gada Satversmi, bet 1990. gada 28. maijā tā pati LR AP, šoreiz klusu un tautai negavilējot, paziņo, ka tā ir 1940. gada 17. jūlija Saeimas tiesību mantiniece. Vai, citiem vārdiem sakot, faktiski uzspļauj 4. maija Deklarācijai, uzsēžoties uz tā juridiskā pamata, kurš ar 4. maija Deklarāciju ir pasludināts par nelikumīgu. Te nāk Krievijas juridiskās tiesības neatzīst LR atjaunošanas faktu, apšaubīt jebkura LR Saeimas likuma spēku un, kas jau ir pavisam reāli, neslēgt ar Latviju robežlīgumu. Var jau būt, ka es rakņājos pagātnē, bet robežlīguma starp Latviju un Krieviju nav, un neviens nevar pateikt, ka ir, jo – nav. Vai tas ir pagātnes jautājums? Un vai tas, ka mazai valstij ar lielu kaimiņvalsti nav robežlīguma, ir bīstami un ir pamats bažām? Nezinu. Šķiet, tas ir kāju garuma jautājums. Kam garākas kājas, tas var mazāk bažīties. Bet ar kaut kādām fobijām gan te nav nekāda sakara, jo nu arī jūs T. Jundža sastādītajā grāmatā «4. maijs», 405. lpp., varat izlasīt to, ko es zinu desmit gadus un vienu mēnesi.
       Visbeidzot. Kāpēc par to runāt? Varbūt tas mums ceļ tikai sliktu? Es jums varu minēt simtiem piemēru no latviešu tautas vēstures, kad mūsu savstarpējie meli mūs ir bargi iegāzuši un nobruģējuši ceļu uz Sibīriju. Bērziņš un Peters pielika pie sienas pulkvedi Briedi, plinšu sieva Kārkls šāva, – kur ir labums? Miniet man kaut vienu piemēru, kad mūsu savstarpējā melošana būtu latviešu tautai atnesusi kaut ko labu. Kaut vienu! Svešās varas dod latvietim varu ar citu latviešu iznīcināšanu izkalpoties līdz kārava kalpiņam, tad arī viņu nošauj. Tā vienmēr ir bijis, un vienmēr tā būs. Kaut vienu precedentu dodiet! Nav? Un kas jums ir? Vājprātīgais no komjauniešu laikiem pārmantotais optimisms. Šito mantu es redzu pulka visapkārt. Zem maniem vārdiem ir loģika un dokumenti – es esmu nacionālais antiņš, jo muldat kaut ko pavisam tukšu par kaut kādām tur pasaules maiņām – jūs nu būtu tie īstie pragmatiķi.
       Visniknāk mani tomēr mulsina tas, ka jūs aizmuksiet, bet mani nošaus. Es nezinu, kur jūs bijāt 1991. gada 21. augustā, bet mūsu pie AP bija kāds desmits, nu, piecpadsmit. Ne vairāk.

Uldis Andersons
Avots: http://home.parks.lv/latvietis/31_59augusts/lapa4.htm