Nē,labāk  iesim uz tavu  nomales istabu,
kur koridors smaršo pēc vistām.
Tur abi līdz rītam uz grīdas
sēdēsim plecu pie pleca
uz tava mēteļa vecā, kas ar asiņu traipiem tumši sārtiem un cietiem kā laka.
Man  uz galvas būs zīda iedzeltens lakats.
Pa grīdu spožs tarakāns slīdēs uz pagultes pusi.
Klusi
mirstot sīks  viena muša , , kaktā, zirnekļa tīklā,
un dārzā aiz sienas augļi briedīs kā  iejaukta mīkla.
Nakts,   zila kā ezeru ūdens, būs gulusies logā,
kura šķirbas tu aukstumā aizspied ar vasku.
Lai  būtu tumšāks,
mēs pārklāsim spuldzi viegli
ar tavu veco zaļgano strēlnieka kasku.
Un tu man stāstīsi maigi par to,
kā tu zēnībā laidi slaidi papīra kuģus
pa noteku brūno un steidzīgo straumi,
kā  tu  tvarstīji lielas miestnieka mušas
uz sienam pie cukura druskām  ar sauju,
un ka tagad -
tagad mēs nomalē esam,
nama augšējā stāvā, kur uz atvērta loga
apmetas  baloži rāmi un pieneņu pūkas,
kas nākušas veselu dienu no tuvākām pļavām.
Un pēc  tam mēs  veikli pa lūku uz jumta
Mēness gaisma būtu pielijusi pie darvas,
kas dienu no saules kļuvusi lipīgi mīksta.
Bet mēness?
Tas sēdēs uz tuvākā skursteņa malas
un  skatīsies pavārda pelnos uz dziestošām oglēm.
Aizturot elpu, mēs dzirdēsim klusi
kā  apkārtnes mežos
zvaigznes ar stariem no zemes velk sēnes,
kā irdenas smiltis uz priekšu
kā dzeltenas sliekas lien augošās saknes,
un kā skrejošās straumes
pierunā krastus sev līdzi uz jūru.
Tumsā pie kājām gulēs  mums Zunda
kā nosviesta zilgana katūna lenta
un tālē sagrautās fabriku ēkas,
kur vēl priekš kara pelnījās strādnieki jauni,
kas tagad guļ nošauti
kaut kur pie Juglas, pie Cēsīm,
pie Kazaņas tālas, pie Urālu kalniem un Krimā,
un kuru zēni no  krievietēm maigām
pie Volgas iebrūnas sādžās
dzen zosis uz upēm, mācās ģitāri spēlēt,
nezin , kas tēvs tiem,
un  latviski neprot ne vārda.

  / Aleksandrs ČAKS /
      1931.gads
" Daugava" Nr.9

Vakar  Jāņa   blogā bija  ierakstīts dzejolis " Strēlnieka  dziesma  latviešu meitenei"
  tagad kā atbilde " Latviešu meitenes dziesma strēlniekam"