Beidzamajā vēstulē
Rakstīju Tev, cik ir jauka
Dzīve brīvā Latvijā,
Kur viss zaļoja un plauka.

Mīļais tēvs, nav jausmas Tev,
Zilā debess mierā mītot,
Ko mēs tagad izciešam,
Aizvien dziļāk bēdās krītot.

Šodien, tēvs, es rakstu Tev
Sēdēdams uz gultas malas,
Svešas zemes šaurībā,
Apņemts svešu mēļu čalas.

Strauji sveras mūsu ceļš
Atpakaļ uz tumsas leju.
Gaida draugs kā ienaidnieks
Mūsu tautas bojā eju.

Esam atkal bāreņi:
Nav mums mūsu mīļās mātes
Latvijas, kas sargāja
Savus bērnus. Tāpēc klāt es

Pievienoju lūgumu,
Ko pie gadījuma Dievam
Nodod, visā zemībā,
Varbūt paglābs viņš no nievām.

         „Lielais visu tēvu Tēvs!
         Klausi lūgšanu, ko sūta
         Tev kāds pamests zemes bērns,
         Sirds kad pārmērīgi grūta:

          Dievs, Tu visuvarenais,
          Tautu likteņus kas lēmi,
          Dod mums mūsu Tēvuzemi.”