Wisapkārt klusums,wisi saldi čuč.
Tikai es satinusies segā klausos kā lietuslāses sitas loga rūtīs.
Ir milzīga miera sajūta. Šādu mirkļu patiesībā ir tik maz. Kad telefons klusē un neatskan durvju zvans. Mirklis kuru newiens nespēj sabojāt.
Un šķiet jau tūlīt miega rūķītis atnāks ,iedodot wiss saldāko sapni..... Bet aizverot acis gālwā raisas milzum daudz dažadu domu. Jautājumi bez atbildēm,sapņi un neskaitāmi minējumi par to kāda būs rītdiena. Domu ir tik daudz,gandrīz tikpat cik lietus lāšu aiz loga.
Tās krīt un iekrīt pie pārējam ,nāk jaunas wietā. Katrai no tām savs stāsts un liktenis.
Aizveru acis un izsapņoju savu stāstu. Wienu no kvēlākajiem,satraucošākajiem sapņiem. Ar satraukumu un cerību sirdī,ka kādu dienu tas warētu piepildīties. Sirdspuksti kā swecītes liesma ,wēja dreb. Ir sajūta,ka sapnis ,kas jau izsapņots miljoniem reižu ,iegrimst wēl dziļāk sidi un prātā. Tikai jautājumu kļūst wairāk....... ??? Bet aiz loga joprājām līst. Netīcams klusums, lietus lāses skan starp nedaudzajām laternām. Un gluži wai pats no sewis domu mudžeklis gālvā izūd atstājot wien saldu garšu un sajūtu ,cik pasaule kurā dzīvojam ir pārsteidzoša.