Savās tēvišķīgās rūpēs ledus nesaprot,
ka upei zem  gādīgi  uzklātās  segas grūti elpot.
Ledus nesaprot, kāpēc zivis atvērtām  žaunām
pie  āliņģu acīm metas.
Viņš taču sargā.
Sargā
no mazākās   vēja pūsmas,
no ziemas svelošā gaisa,
no visa,  kas varētu kaitēt.....
Ledus nesaprot,
kāpēc  ūdeņi krājas un krājas,
triecoties
pret viņa cietajiem sāniem,
nesaprot,
kāpēc upe to paceļ plecos
un  nes uz grīvu.
Tas ķeras aiz krastiem,
aiz tiltu stabiem,
aiz akmeņu radzēm.
Attopies!
Attopies , neprātīgā!
Bet  ūdeņi mutuļo,
un  niknums
jaušams  to balsī.
Ledus nesaprot .
Ledus  nesaprot vairs neko.

Tu  nezini, mana labā,
Ka šovakar  es runāju ar tevi.
Vārdi plūda kā strautiņš
pa manām klusajām lūpām,
un tos dzirdēja
Viļņi,mēness , krastmalas akmeņi
un zivis jūrā.
Veltīgi  tu domā,
ka  es mūžīgi klusēju..
Es vienmēr runāju ar tevi,
Kad tevis nav klāt.
Un, ja es  apnikšu tev,.
vai tu man  varēsi atdot  šos vārdus,
Kam izlasītās vēstules tu  atdod..??

      / Jānis  Sirmbārdis /

Vai mēs saprotam  otru, vai tikai tā ir neziņa par to , kas mums notiek apkārt?