Jāņu ugunskurs gadsimtiem latviešiem devis ne tikai siltumu aukstajā naktī, bet gaišu gaismu. Gaismu, no kuras arī iedvesmoties. Gadsmitiem.

Tagad ir barikāžu piemiņas laiks. Katrs par to runā pa savam. Pie tā jau esam pieraduši, pieradināti. Vienīgais reālais, objektīvais šajā dzīvē esot nāve. Objektīvi patiesi esot, ka 2+2=4. Bet, ja viens no diviem āboliem, piemēram, ir iepuvis, otrs sapuvusis pavisam, divi pavisam mazi, tad 4 āboli ir vienādi ar tiem 4 āboliem, kuri ir nesapuvuši un visi lieli. Abās kaudzēs taču ir 4 āboli.

Saeimas priekšēdētāja tagad runā, ka par valsts neatkarību jācīnās visu laiku, pieminot nu jau sasāpējušo valodas jautājumu. Bet kas ir neatkarīga valsts? Tā, kura uz gadu desmitiem vai simtiem kļūst atkarīga no naudas devējiem un runā vienā valodā?

Bijām un esam vienoti, vai būsim, nav zināms. Vienoti no vienas savienības izgājām, vienoti otrā iegājām, vienoti vārdiski citus aptaisām, vienoti esam neapmierināti, vienoti neko nedarām, lai kas uzlabotos, vienoti klausām Vienotību. Vienotība ir vārds ar psiholoģisku, filosofisku pieskaņu. Ne jau velti partija to izraudzījusies par nosaukumu. Politikāņi uz cilvēku psiholoģisku, emocinālu ietekmēšanu naski. Un valodas jautājums emocionāli ir ļoti aktīvs jautājums. Aiz tā var arī paslēpt 20 gados ekonomikā salaistos negludumus.

Vienoti toreiz un tagad sildījāmies pie ugunskura siltuma, vienoti toreiz un tagad nespējām saskatīt ugunskuru gaismu... Laikam tā gaisma tāda pelēka bijusi.... Vai toreiz bija spoža, tikai tagad pelēcīga?