Visi zina, ka lūgšanas neskaitu es…
Visi zina, ka trūkumus neslēpju savus…
Es nezinu, taisnība, žēlastība vai ir…
Un tomēr paļaujos sev, jo vienmēr esmu es īsts.
Kas labāk? Tavernā sēdēt, pārbaudot sevi,
Vai noslēgtu sirdi mošejā valstīties zemē?
Es nepūlos zināt, vai mums kāds pavēlnieks ir
Un ko viņš iesāks ar mani pastarā dienā.
Tu nezini, rīts ko tev dos. Pacenties laimīgs būt šodien.
Vīnkausu ņem, mēnesnīcā ej sēsties un dzer,
Atgādinot pats sev, ka rītu varbūt
Mēness jau veltīgi meklēs tevi.
Cik zema tā sirds, kas nepazīst mīlas,
Kas nespēj no mīlas reibt!
Ja nemīli tu, kā gan vērtēt vari
Žilbinošo sauli un mēness mirdzumu kluso?
Ārpus zemes, ārpus bezgalīgā
Es gribēju saskatīt debesis, elli.
Kāda svinīga balss man teica:
,,Debess un elle ir tevī.”
Par rītdienu nedomā, draugs. Vai tu maz zini,
Ka spēsi tu pabeigt to vārdu, ko sācis.
Rīt varbūt jau tālu mēs būsim šai mītnei
Un līdzīgi tiem, kas zuda pirms septiņsimt gadiem.
Cerēt uz mieru virs zemes - ārprāts.
Atdusai mūžīgai ticēt - ārprāts.
Pēc nāves tavs miegs būs it īss. Tu atdzimsi zāles cerā,
Ko samīs kājām, vai puķē, kas novītīs saulē.
Es jautāju sevi, kas patiesi mans un paliks no manis pēc nāves.
Mūsu dzīve ir īsa kā uguns dzirkste,
Kā liesma, ko garāmgājējs drīz aizmirst,
Kā pelni vējā - lūk, cilvēka dzīve.
Es neesmu prasījis dzīvot. Bez izbrīna, dusmām
Cenšos es saņemt it visu, ko dzīve man sniedz.
Un aiziešu es un nejautāšu nevienam
Par šo manu savādo gaitu virs zemes.
Nakts. Klusums. Nekust ne zars, ne doma. Krīt rožu lapa, tava gaistošā skaistuma tēls.
Kur esi šai naktī, kas sniedzi man kausu un kuru es saucu vēl šodien?
Nav šaubu, rozes nebirst ap viņu, ko tagad tu moci,
Un trūkst tev tās rūgtās laimes, ar kuru es protu skurbināt tevi.
Kad nāves ēna jau stiepsies pēc manis un manu dienu kūlis būs sasiets,
Tad saukšu es jūs, mani draugi, un jūs mani aiznesīsiet.
Kad pīšļi es būšu, no maniem pelniem jūs taisīsiet kausu, ko pildīt ar vīnu.
Varbūt jūs vēl redzēsiet atdzimstam mani.
Tavernā jautāju prātīgam vecim
Ziņas par tiem, kas aizgājuši.
Viņš atbildot teica: ,,Tie nepārnāks vairs:
Tas viss, ko zinu. Dzer vīnu, dzer!”
Es dzeru vīnu, kā vītola saknes dzidrajā strautā dzer vilni.
Dievs - vienīgi dievs, - tu saki, - dievs zina it visu.
Viņš radīja mani, zinādams, ka es dzeršu.
Ja nedzertu vairs, kas dieva visziņa būtu?
Kad grīļojies tu zem sāpju nastas, vairs acīs asaru nava, -
Par zaļumu domā, kas mirgo pēc lietus!
Kad, guris no dienas spožās, tu vēlies, lai dziļa nakts krīt pār zemi, -
Par bērna atmodu domā!
Nabaga vīrs, tev neizzināt nekā,
Un noslēpuma tev neapgaismot neviena;
Ja ticība sola tev paradīzi, radi tepat to virs zemes.
Var būt, ka citur nemaz tās nava.
Zvārguļi, smaržas un kausi, lūpas, mati, ilgpilnas acis –
Rotaļlietas, tik rotaļlietas, ko satriec laiks!
Atturība, vienatne, darbs, pārdomas, lūgšana, atsacīšanās
Pelni, ko izšķaida laiks, - pelni!
Atslegas vārdi: dzīvā dzīvē dzīva dzīve0
cik zema tā sirds,kas nepazīst mīlas.
Jā mūsos pašos irgan debess,gan elle,jo mums ir dota brīva griba
"Es gribēju saskatīt debesis, elli.
Kāda svinīga balss man teica:
,,Debess un elle ir tevī.” "
Paldies, ka atgadināji, sen nebiju Haijama "Rubajas" paņēmusi rokās...
Kas zaudējis dūšu, iet bojā priekšlaicīgi. /Omārs Haijams/