Sākumā pieminēšu, ka raksta ievads sanāca gaŗāks sākumā domāts, tāpēc lasītājiem nāksies apbruņoties ar nelielu pacietības devu.
Šķiet, ka tikai retais no mums mēģinātu apgalvot, ka ar latviešu tautu viss ir kārtībā. Un vēl mazāk atrastos tādu, kas šim retajam ticētu.
Viens no būtiskākajiem problēmfaktiem ir tas, ka latviešu tautai katastrofāli trūkst kollektīvās pašcieņas. („ko nu mēs” , mēs jau tādi”, „mēs, latvieši jau neko nespējam” ). Vai šīs ir kaut kur dzirdētas frāzes? Un ne mazākā mērā tauta ir kollektīvu baiļu nomākta („ko kurinat naidu, asinis gribat?” , „ierubīs mums sankcijas, tad būs ziepes”). Arī šīs ir kur dzirdētas, vai ne?  Liela daļa no latviešiem, šo komplektu maskē aiz vienaldzības („a man vienalga, ka tik darbiņš ir un algu maksā”, „ko tie naciķi var ņemties, jau piegriezies”) . daļa no tautiešiem, izpatikt vai izkalpoties gribēdami, klūp virsū tiem, kas nav vienaldzīgi („Kāpēc tev nav vienalga, redz, man ir vienalga, un nekas, dzīvoju” „ tādus, ka jūs vajadzētu ...) Dēl šiem, pēdējiem, rodas mīti par latviešu, it kā iedzimto kašķīgumu.
Vai tā ir bijis vienmēr? Pat sirmā senatnē? Uzdrošinos apgalvot, ka nē. Šī ir tikai pēdējā laika iezīme, kuŗas nozīmīgākais uzplaukuma mirklis meklējams sākot ar otro pasaules kaŗu. Varonīgākie un upurēties gatavie krita kaujās un tika nogalināti Krievijas koncentrācijas nometnēs (lēģeros). Uzņēmīgākie centās glābt savas ģimenes un devās bēgļu gaitās uz rietumiem (tautā saukta par trimdu). Vēlāk izklīda pa visu pasauli. Kā tika manipulēts ar to aizbēgušo latviešu apziņu, savā grāmatā „kalpības gadi”, labi apraksta Imants Lešinskis, kuŗš pat šajos procesos ir bijis iesaistīts. (grāmata meklējama tīmeklī). Arī šī tautas daļa latviešu tautai , praktiski ir zudusi. Jā, zuduši ir arī tie, kas svešā zemē dzīvodami, ir pārņēmuši turienes tautu kultūru, paradumus un kollektīvos viedokļus. Viņi ir asimilējušies, un atgriesties vairs nevēlas. Daži, sevi mānīdami, stāsta, ka vēlas, taču neko nedara lai to izdarītu. Viņu pēcnācēji , jau pilnam ir turienieši.
Labākā tautas daļa, varētu pat teikt – kodols, mūsu tautai ir zudusi.
Latvijā palikušie, laika gaitā, ar terroru un dažādu, tautai klaju naidīgu propagandu, tik ļoti apstrādāti, ka vairs nespēj atšķirt, kas tai labs bet kas nē. Kas izdevīgs, bet kas nē. Kas ienaidnieks, bet kas labvēlis. Tauta ir apreibināta ar alkoholu, narkotikām, TV seriāliem, azartspēlēm, reklāmām, vairākām jaunām, seklām reliģijām un iecietības mācībām (būt iecietīgam pret kaitīgām parādībām).
Kā redzam, šodien aktuālās  ir nevis ekonomiskas, bet informatīvas problēmas. Pagātnes fiziskā iznīcināšana un terrors, + šodienas manipulācija ar tautas apziņu, ir novedušas pie kollektīvām psiholoģiskām problēmām. Un šeit mēs atgriežamies pie raksta sākumā izteiktā apgalvojuma. Nākas atzīt – tā ir. Tas ir fakts.
Bet ko darīt? Kā risināt psiholoģiskas problēmas? Speciālisti (psihologi, psihoterapeiti, garīdznieki), liek cietušajam, savā iztēlē vai pārdomās atgriesties pagātnē, paskatīties uz to no cita skatu punkta, un izdarīt kādus nebūt secinājumus. Vienu vārdu sakot – tikt galā ar pagātni. Nevis skatīties tik uz priekšu (gāzi grīdā), kā mums to uzmācīgi cenšas mācīt varneši un viņiem pakalpīgie tautas viedokļa veidotāji, bet atskatīties pagātnē. Tas ir tik būtiski, ka atkārtošu vēlreiz – atskatīties pagātnē, jo pagātnē ir atbildes uz šodienas jautājumiem. Savu pagātni pētīdams, cilvēks, soli pa solītim atgriežas normālās sliedēs.
Vai esat lasījuši grāmatu par Grāfu Monte Kristo? Daiļliteratūra, bet, savā ziņā pamācoša. Vai tad nebija tā, ka tieši pagātni šķetinot viņš guva atbildes uz visiem jautājumiem, kas viņu mocīja? Vai nebija tā, ka tieši atziņas, kas tika gūtas sīki un pamatīgi analizējot ikvienu pagātnes detaļu, vēlāk deva viņam iespēju, ar uzviju atgūt zaudēto?
Gluži tāpat ir ar kollektīvo vēstures apziņu. Ja kollektīvajā vēstures apziņā ir baltie laukumi, vai tā vietām ir greiza, tad tauta ir apjukusi, tā nav vienota un nespēj solidarizēties savu kopīgo interešu aizstāvībai. Šāda tauta ir viegli manipulējama. Ar laiku tā pārstāj būt par tautu, un asimilējas kādā citā vai pat vairākās. Diemžēl, šādu procesu iesākumu varam vērot arī mūsu – latviešu tautā. Vai esat pamanījuši, cik labprāt mūsu tautieši, nevis ideālu, bet vēdera dēļ, dodas prom no Latvijas uz neatgriešanos. Cik bieži sevi labprātāk identificē ar to tautu, kuŗas zemē iebraukuši, un aizmirst par savējo. Cik reti mūsu tautieši ir spējīgi, jel ko ziedot, nerunājot par upuŗi tautas labā. Cik biežu latvieši, okupantu ērtības ceļ augstāk par savas tautas interesēm. Utt, utjp.
Un nu kāds jautās, ko darīt? Ko darīt, ja esam iepazinuši pagātni? Ja zinam, kas mūsu tautas likstās ir vainojams, ja zinām, kas ir iznīcinājis mūsu tautas labāko daļu? Ja zinām, kas posta mūsu tautas kopības apziņu, ja zinām, kas vēl joprojām ļauj okupantiem, nesodīti ņirgāties par mums. Kas 9. Maijā un 13. oktobrī klaji zaimo mūsu tautas neatkarības centienus. Kas rūpējas, lai okupantu mūsu zemē nekļūtu mazāk? Kas veicina viņu, bet nevis mūsu kopības apziņu? Kas atdāvina dižajai okupētājvalstij mūsu zemi? Kas rada apstākļus, lai no Latvijas aizbrauktu, pirmkārt latvieši.  Kas okupantiem saglabā esošās un piešķir jaunas lemšanas pār mūsu dzīvi, bet mums stāsta, ka tās esot viņu cilvēktiesības. Kas, mūsu tautā izplata dažādus, sabiedrību degradējošus nāves kultus? Šeit varētu turpināt un turpināt... Jā, ko darīt? Kā rīkoties? Un šajā vietā es vēlos pastāstīt par kādu gadījumu no savas dzīves. Precīzāk – no sava, tobrīd trīs gadus vecā dēla dzīves. Mums, sākumā nezināmu iemeslu dēļ, viņš sāka pa naktīm mosties, un izmisīgi, varētu pat teikt – histēriski raudāt. Nebija nomierināms. Raudāja, līdz no bezspēka atkal aizmiga. Tikai pēc vairākām nedēļām mums izdevās noskaidrot, ka sapņos pie viņa nāk trakā varde (crazy frog), un lien kauties. Bijām tuvu izmisumam, taču tas atkārtojā vēl un vēl. Tad, kādā dienā bijām sarīkojuši bērniem izklaidi. Devāmies uz „Go Planet”. Un tur bija bērnu atrakcija – vesels bars ar trakajām vardēm, kas līda arā no caurumiem galdā un pēc tam slēpās. Tām, ar speciālu vāli vajadzēja trāpīt mirklī, kamēr nebija atkal noslēpušās. Mazais, vispirms bailīgi pavēroja, kā lielais brālis sajūsmināts klopēja viņa naidniekus, un mūsu mudināts uzdrošinājās pamēģināt arī pats. Vispirms vienu reizi, tad nākošo, bet tad tas viņu vairs neinteresēja. Viņš bija savu naidnieku uzveicis, un lieta darīta. Viņš bija ar to ticis galā. Kopš tās dienas vairs nekādu nakts raudāšanu.
Kā to visu attiecināt uz mūsu tautas kollektīvajām bailēm no visādiem okupantiem? Ļoti vienkārši. Mums ir jāieņem stingra nostāja mūsu tautas interešu aizstāvībai. Nekādas okupantu ērtības nedrīkst būt par šķersli mūsu tautas interesēm. Nekāda pilsonības piešķiršana okupantu pēctečiem.  Okupantu pieminekļi ir nojaucami, okupācijas militārpersonām un administratīvajiem darbiniekiem ar visiem ģimenes locekļiem Latvija ir jāatstāj. Nav svarīgi vai tas notiek jau šodien, vai 10 gadu laikā, bet šai nostājai ir jābūt negrozāmai. Tikai tā mēs, kā tauta varam atgūt pašcieņu, un sagatavoties nākošajiem polītiskajiem pavērsieniem pasaulē. Bez tā mēs izzudīsim. Paliks tikai ģeografisku vietu nosaukumi, latviski uzvārdi un suvenīri at rakstu zīmēm. Vai tādu likteni mēs vēlam savai tautai?