Sākot no antīkā laika līdz mūsu dienām cilvēkiem ir raksturīgi izjust sadzīviskas vajadzības un meklēt iespējas tās apmierināt. Bet ne vienmēr varēja atrisināt savas problēmas un apmierināt savas vēlmes no esošajiem līdzekļiem. Tā radās pirmie kredīti. Senajos laikos bija interesants aizdošanas process, kurš laikam ejot tika uzlabots. Pirmais kredīts ietekmēja kreditēšanas sfēras paplašināљanos un pilnveidošanos. Tajos tālajos laikos kreditēšana bija prestiћa nodarbošanās, kura nodrošināja patstāvīgus ienākumus un augstu stāvokli sabiedrībā. Likums vienmēr bija kreditoru pusē. Senajā Ēģiptē mūsu ēras 3. gadsimtā tika pielietoti speciāli kredīta līgumi. Parādnieks, kurš laikus neatmaksāja kredītu , un līguma summa bija liela, ļoti vienkārši varēja kļūt par kreditora vergu. Senajā Babilonijā varēja ieķīlāt savus bērnus kā ķīlu, ja kredīts netika atmaksāts. Senajā Indijā augstu procentu līgumi tika noslēgti pēc Drahmas likumiem, pēc kuriem indieši dzīvoja ikdienā. Bija pilnībā pieļaujams iegūt kredītu ar melu palīdzību. Šāda metode bija izdevīga kreditoriem, kuri piederēja pie zemākiem sabiedrības slāņiem nekā parādnieki, un kuriem nebija pilnvaras iespaidot parādniekus ar spēku. Ja parādnieks laikus neatdeva parādu, kreditors viņu sēdināja cietumā. Bet mēneša laikā parādnieku varēja izpirkt. Tāpēc kreditors trīs reizes mēnesī veda ieslodzīto uz pilsētas laukumu. Tas, kurš gribēja sev iegādāties vergu, varēja samaksāt viņa parādu un pārpirkt cilvēku kā priekšmetu. Tajos laikos kreditoriem nebija nepieciešama skoringa programma. Redzot cilvēku, kurš vēlas ņemt kredītu, viņš gandrīz nekļūdīgi varēja noteikt iemeslu kāpēc ir vajadzīgs kredīts. Nabags aizņēmās lai izdzīvotu, bagātais – lai nopirktu kārtējo dārgo pirkumu, kuram pietrūka līdzekļu, vai vergu savai saimniecībai. Izsniedzot kredītu kreditori ne ar ko neriskēja, likums vienmēr bija viņu pusē. Un tomēr mēs nevaram apgalvot, ka seno laiku aizņēmēji izturējās pret kredītu ar lielāku atbildību ne kā mūsu laikos. Vēsture atkārtojas neskatoties uz laika ritumu. Viduslaikos bija tāds jēdziens, kā tiešais kredīts. Tajos laikos ņemt procentus, t.i., naudu par naudu, bija liels grēks. Un tad itāļu baņķieri izdomāja jaunu kreditēšanas formu – vekseļu kredītu. Tas notika 14.gadsimtā. Vienkārši sakot , līgums tika sastādīts tā – aizņēmējs vērsās pie kreditora pēc kredīta, kurš izsniedza viņam kredīta limitu nepiecieљamajā valūtā kopā ar čeku, kuru aizņēmējam vajadzēja apmaksāt aizdevuma termiņa beigās. Parādnieks apmaksāja čeku, kura summa bija nedaudz lielāka par aizdevuma summu. Šī starpība arī bija grēcīgo procentu apmaksa. Ja viduslaikos kreditēšana bija diezgan ierobešota, tad renesanses un apgaismības gadsimtā apgrozījums ievērojami izauga. Izklaides nesita tik augstu vilni kā agrāk, bet 18. gadsimtā tās jau bija pārņēmušas augstāko sabiedrību. Apmēram ap 16-17 gadsimtu radās pirmās komercbankas. Bet tur vērsās tikai amatnieki un uzņēmēji. Vienkāršā publika izvēlējās lombardus un citus kreditorus, kuri viņus putināja ārā par kredīta ņemšanu. Valdīja viedoklis, ka godīgs cilvēks iet pēc kredīta tikai izņēmuma gadījumā. Kaut gan aristokrāti domāja, ka to izdomāja strādnieki un vergi, un aktīvi izmantoja vekseļu kredītu. Kas kļuva visbiežāk par ķīlu šādos gadījumos? Lielāko tiesu tie bija juvelieru izstrādājumi maziem kredītiem, un nekustamais īpaљums lielākiem kredītiem. Muižniekiem aktuālākie kredīti bija par atliktiem pirkumiem – ekipāžas iegāde, juveliera izstrādājumu iegāde pēc sirds dāmas lūguma, vai arī azarta spēlēm. Bieži īpašumus ieķīlāja vairākas reizes, neskatoties uz to, ka tur dzīvoja ģimenes. Krievijā 19. gadsimtā tika atvērta Zemnieku Zemes banka un Muižnieku banka, kurā kredītu izsniedza tikai muižniekiem, bet visi pārējie bija spiesti vērsties vienkāršu cilvēku bankā, jo nebija citas izvēles.