Vai laiks dziedēs?

Teologs Luiss B. Smīds grāmatā Piedod un aizmirsti stāsta par vairākām fāzēm, kam jāiziet cauri, lai piedzīvotu piedošanu. Sākumā vienmēr ir sāpes, pēc tam mēs ienīstam to, kurš nodarījis pāri, trešajā fāzē iegūstam "burvju acis" un beidzot ieraugām, ka patiesībā pats pāridarītājs ir nelaimīgs. Ceturtā fāze ir gatavība piedot. Taču, ja viss tiešām notiktu tik vienkārši, pasaulē nebūtu ne karu, ne bēdu. Diemžēl tā nav. Piedošana un nepiedošana vienmēr saistās ar sāpēm, verbālu vai fizisku ievainojumu, pāridarījumu, kas gluži kā atombumba sadrupina iekšējo pasauli. Vai jāpiedod par katru cenu, ja joprojām ļoti sāp? Psihoterapeite Solvita Vektere uzskata, ka nevienam nav pienākums piedot nelietību, pietiek, ja to apzināmies, lai jau kļūtu vieglāk. "Nelietība bez koķetērijas jānosauc īstajā vārdā un tālāk jāpaļaujas uz diviem dakteriem - Dievu un laiku. Pēdējais tiešām spēj darīt brīnumus. Pēc ilgāka laika pat uz ļoti sāpīgiem notikumiem var paskatīties mierīgi. Tāpēc, ja jums nodarīts pāri un jūs jūtat, ka piedot vēl neesat gatavi, vienkārši nogaidiet."

/M.Mežulis / .... mācītāja pārdomas par tēmu "Piedot"