Čaks    (I)
Nekāpiet virsū,
Tā sirds uz trotuāra ir Čaka.
Uz visiem trotuāriem,
No Ziepniekkalna līdz Sarkandaugavai
Un, kad apbūvēs Ķengaragu,
Neslampājiet -
Uz trotuāra būs sirds.
Daudzi pa to jau ir slampājuši.
TIe, kam vienalga, kur slampāt -
Pa grīdas tepiķi,
Pa tribīnes pakāpieniem,
Pa cilvēka jūtām
Un atvērtām brūcēm.
Tagad tie puķītes laista
Un klusām slampā pie sevis.
Tālāk par Čaku tie netiks,
Un mazāk par Čaku tie atstās.
Jo savu lielo un vārīgo sirdi
Uz pasaules trotuāriem
Visu
Ir atstājis dzejnieks,
Kam piere kā planetārijs.
Kad tu ar savējo ej,
Un kad tavējā klusē,
Kad Rīga uz pusēm
Savu akmeņu smaidus un drūmumu dala,
Tu apstājies pēkšņi
Pirmā puteņa švīkotā ielā:
- Čaks. -
Virmo reklāmu raganisks ņirbums:
- Čaks. -
Verdošs asfalts kutina nāsi:
- Čaks. -
Meitene skatās uz tevi,
Un acis tai mēmi kliedz,
Ka beidzot tas esi tu:
- Čaks. -
Tevī kāpj mīļjums
Un plēš tevi pušu
Kā dzīvsudraba termometru:
- Čaks. -
Un miglā asaro logs.
Un nav ko patiešām liegties,
Ka mīlējis esi.
Ne jau velti šai pilsētai
Trotuāri ir karsti,
Uz katra no tiem -
Sirds.

/O.Vācietis/

Čaks    (II)
Ko viņš gribēja ar to sacīt?
Viņš arī pateica.
Viņš mira un neatstāja aiz sevis
Vēsā dvēseles betonā
Ar bezjūtu roku
Iekaltus baušļus,
Viņš atstāja
Izbrīna pilnas acis,
Romantiķus
Un kaušļus,
Pats būdams reizēm tik trausls
Kā stikla mats,
Pats sevī briezdams un šaubīdamies
Kā milzīga koka pumpurs.
Bet, kad Vecpilsētā
Ir čakisks vakars,
Kuru ne izteikt var,
Ne izdziedāt un ne izskūpstīt.
Cilvēku domas
Kā vindas smeļ dzejas akā,
Smeļ kādu gaišu un smeldzošu pasauli
Visu.
Ar veciem gadiem
Tur samaisīts kopā
Forštates fabrikas gaudiens
Un muskuļu trulā smeldze,
Un puisis kā nodzīts kumeļš,
Un meitene - orhideja,
Un mēness tiem pāri -
Kristāla lustra,
Un līdz pašam rītam
Tā mīlējis nav neviens karalis.
Un plīstoša stikla šķindoņa…
Visādi gorodovoji
Joza pa dzejnieka dvēseles lecektīm,
Paši ķerdami
Savus murgus.
Kā ledus pār agrām peļķēm.
Bet tajās lecektīs Čaks
Audzēja cilvēkiem
Retas puķes
Ar neatkārtojamu smaržu.
Jūtiet,
Cauri gadiem un kariem, un nāvēm
Šī smalkā un dīvainā smarža
Dzīvo.
Ko viņš gribēja ar to sacīt?
Viņš gribēja sacīt,
Ka vajag būt blēžiem.
Vajag izlikties tā kā viņš,
Ka esi nomiris.
Bet - palikt.
Kā jasmīnu smaržai
Ieklūt cilvēka dvēselē
Pa kādu spraugu
Un mūžīgi palikt.
Sveču gaisma
Sveču gaisma ir
iekšas gaisma
Mājas.
Un mūža māju.
Pie sveces
mēs iekrītam savā
dvēselē
un spīdam
no turienes.
Un citas dvēseles
atspīd mums pretī
no iekšas.
Dzīve un pasaule
ir divas milzīgas sveces.
Esi svētīts,
lielo un maziņo
svecīšu lējēj!
Nopakaļ
Prom mirklis,
un tikai tad
es zinu, kā vajadzēja to
gaidīt,
satikt,
kā stāvēt,
kur rokas likt…
Un atkal - tu,
un es nezinu,
kur likt rokas…
No-lādētā
nopakaļbūšana!
Un es
runāju sev:
- Vecais ķēm,
tā dzīvodams,
tu nodīvosies līdz nāvei
un tikai tad
zināsi,
kā bija jādzīvo. -
Un atkal mūžība,
un atkal es nezinu,
kur likt rokas…

/O.Vācietis/