Es kvēlē tvīkstu un skatos,
Kā jūras vējš metas tev matos,
Ieraugu mīlu kaislīgās acīs,
Un gaidu, ko man tās sacīs.

Ausī es čukstu kaislīgu dzeju,
Kautrīgi glāstu mīļotās seju.
Tad uzsedzu žaketi maigajiem pleciem,
Un muguras spiedām pret ozoliem veciem.

Mēs klusējot skaitījām zvaigznes tālas,
Līdz rītausmā kļuva tās svešas un bālas.
Mēs negaisa lietū rokrokā skrējām,
Naivi par pērkonu, zibeni smējām.

Vai līgojās apkārt mums rudzi vai kvieši,
Tu, sirsniņai trīcot, man piekļāvies cieši.
Tuvumu baudījām kalnos un lejās,
Tā ikdienas gaitās un kaislīgās dejās.

Laiks gāja - to sapratām vēlāk,
Kad dzīve ritēja gausāk un lēnāk,
Vislabāk tomēr mīlēties mājās,
Nelūr neviens un neviens tur ne rājas.

/K.M..../