Reiz bija kāds cilvēks, kuram bija 4 draugi.

Visvairāk viņš mīlēja ceturto un ļoti par to rūpējās. Viņš tam deva tikai visu to labāko.

Šis cilvēks arī mīlēja trešo draugu un vienmēr kopā ar viņu izgāja
sabiedrībā. Viņš baidījās, ka šis draugs var kādu dienu viņu pamest.

Viņš mīlēja otro draugu, kurš vienmēr bija ļoti iejūtīgs un laipns,
izpalīdzīgs. Ja viņam gadījās kādi sarežģījumi vai problēmas, vienmēr
varēja griezties pie šī drauga pēc palīdzības.

Šī cilvēka pirmais draugs bija ļoti lojāls un uz sadarbību vērsts. Viņš
neizvirzīja nekādus noteikumus. Šis draugs prata mīlēt ar visu savu
būtību, bet cilvēks to pat nemanīja. Tas likās tik pašsaprotami.

Kādu dienu šim cilvēkam atklāja neārstējamu slimību. Viņš atskatījās uz
savu dzīvi un nodomāja - dzīvē man bija 4 draugi, bet pēc nāves es būšu
gluži viens...

Tādēļ viņš jautāja ceturtajam draugam, “Es Tevi mīlēju visvairāk,
rūpējos par Tevi katru dienu. Tagad, kad es mirstu, vai Tu sastādīsi
man kompāniju arī pēc nāves?”

“Nekādā ziņā!”: atbildēja ceturtais draugs un aizgāja vairāk ne vārda nepasakot.

Šī atbilde sāpēja kā duncis mugurā.

Apbēdināts cilvēks vērsās pie trešā drauga: “Es Tevi esmu mīlējis visu savu mūžu. Vai Tu man pievienosies, kad es miršu?”

“Nē!” :atbildēja trešais draugs. “Dzīve ir pārāk laba! Kad Tu nomirsi, es atradīšu citu!”

Tad cilvēks jau izmisis vaicāja otrajam draugam: “Es vienmēr esmu
griezies pie Tevis pēc palīdzības un Tu vienmēr esi līdzējis. Kad es
nomiršu, vai Tu man sekosi un pievienosies mirušo valstībā?”

“Piedod, šoreiz es Tev nevarēšu palīdzēt!”: atbildēja otrais draugs. “Es būšu Tev līdzās līdz kapa malai, bet ne tālāk.”

Cilvēks jau bija zaudējis jebkādu ticību vai cerību, kad atskanēja kāda
klusa balss, “Es iešu Tev līdzi. Es Tev sekošu, vienalga, lai kur arī
Tu dotos. Neskumsti, Es esmu ar Tevi”

Viņš palūkojās augšup un ieraudzīja pirmo draugu. Viņš bija izkāmējis un cietis no nevērīgas izturēšanās.

Dziļā pateicībā cilvēks nolieca galvu teica:”Man vajadzēja par Tevi
parūpēties labāk, kad man bija tāda iespēja!”. Viņš savu kļūdu bija
sapratis...

Patiesībā mums katram ir 4 draugi.

4. ir mūsu ķermenis. Lai cik ļoti mēs nepūlētos, lai tas izskatās labi.
Lai cik ļoti mēs to nelutinātu, viņš vienalga mūs pametīs, kad pienāks
laiks mirt.

3. ir mūsu stāvoklis sabiedrībā un manta. Kad Tu nomirsi, to visu savā īpašumā iegūs kāds cits.

2. ir mūsu ģimene un draugi. Neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi vienmēr ir bijuši ar mums, tie tikai pavadīs mūs līdz kapa malai.

Un 1. draugs ir mūsu pašu dvēsele. Nereti nomocīta, izbadināta, aizmirsta un atstāta novārtā.