Pirms gadiem 20, kad dziedājām Dievs svētī Latviju, te bija republika ar attīstītu ražošanu, lauksaimniecību, darba vietām. Kas ir tagad? Protams, ir tādi, kas uzreiz saka, ka ražotais bija atpalicis, nebija konkurētspējīgs. Bet - bija. Kas ir tagad? Jaunie bēg. Emigrē. Brauc tur, kur maksā. Nevis tikai sola - mēs domājam, mēs attīstām, mēs... Divdesmit gadus tik tālu attīstīts, ka jauniešu bezdarbs tikai aug augumā. Latgales situācija ir katastrofāla. Bet politikāņi saka - mēs dodam populārus konsultantus. Popularitāti dod? Popularitāte nav jānopelna, jāiegūst? Tie populārie konsultanti kansultēs palikušos večus, kā izdzīvot bez darba vietām un algas?
Latgaliešu klusajā mītiņā pie Saeimas viens teica - mēs izsūtījumā strādājām, no 1 kartupeļa izaudzējām tādus, ko ēst, vietējie brīnījās... Šodienas latgaļi esot slinki, nestrādājot. Jā, tas baiļu sindroms tiem, kas lēģerus pārdzīvojuši, saglabājies - ka tikai mani nenošauj, ja iziešu pačurāt aiz robežas.
Kāda jēga iet tajos mistiskajos kursos,kuros esot jāmācās bezdarbniekiem, ja pēc tam tik un tā nav kur strādāt. Saka, ka esot jādibina savi uzņēmumi, lai būtu, kur strādāt. Var jau dibināt, tikai jaunie tāpat brauc prom.
Valodas jautājums arī tagad saasināts. Paskatīmies, kas notiks pēc 18.
Tā satversme ir jāmaina. Valsts valodai ir jābūt vienai.
Šodien ienesu iekšā savu zvaigžņu bļodiņu, neviena zvaigzne tajā nebija iekritusi, nav taču tagad nekāds zvaigžņu lietus lijis. Bet bļodiņu turot rokās, ieraudzīju, ka laikam kāds meteorīts dārzā izracis dziļu bedri. Rīt pa gaismu pārbaudīšu. Ja tiešām kas no debesīm būs kritis, es taču iegūšu slavu. Man tā būs nokritusi no gaisa. Nebūs vairs jāklausās politikāņu solījumos. Kursos arī nebūs jāiet.