- Tu mīli savu zemi ?
-  Es  mīlu savu zemi.
-  Kādēļ tu mīli to ?
- Dēļ  brīnišķīgām dziesmām, neskaitāmām.
Dēļ  brīnišķīgiem ornamentiem, neskaitāmiem.
       Pavisam pilna dziesmām ir šī zeme.
       Pavisam pilna ornamentiem viņa ir!
       Kā laiva raibiem irkļiem zaļus  viļņus šķir.
       Tā zaļa laiva ornamentiem neskaitāmiem,
       Un buras pilnas dziesmām neskaitāmām!
             Tādēļ  es mīlu to.
             Kā airs slīd laivas malā.
- Es  mīlu to.
Man nolemto.
         Starp eglēm , priedēm - vējos - jūras krastu.
         Lai es tur dzintaru un sirdis rastu.
Sen  meklētās.
Es mīlu tas.
         -Tu  baltas smiltis skumjā plaukstā ņemi ?
         Tu mīli tās? - Es mīlu balto zemi.
- Tā balta spīd!
Tā vējos slīd,
         Pār jūras jomām aizslīd mūžībā
         Un nezin beigas ceļam  tālumā.
Iet cilvēki
Caur cilvēci.
         Ar zelta  kroņiem ieiet mūžībā......
        Starp ziliem zvanu torņiem tālumā.
Vēl kroņi spīd........
Vēl tālup slīd.......

/ Biruta Skujeniece /
    1925.g.