Pienāks kāds un teiks - tā ir lielākā muļķība, ka tu tā saki. Es taču katru dienu daru muļķības. Lai varētu uzzināt, kura ir lielākā, vajadzētu tās visas ielikt plastmasas maisiņā un nosvērt. Lielāka laikam ir tā, kas smagāka. Tāpat tā patieso ļaununu varētu izmērīt, ja maisiņos ieliktu dzērājšofera un manas vecās mātes ļaunumu, ko viņi man jau sen nodarījuši.
"Līvi" kādreiz dziedāja - Daudz zābaku pa manu zemi staigā. Viņiem taisnība. Zābaki noveda pie referenduma par tādu stulbību kā valoda,tautas emocionāli visjūtīgāko lietu. Zābaki jau arī nemaz nebaidās, ka kaut kādas lielvalsts lidmašīnas vakar izklaidējušās virs Baltijas jūras. Zābakiem no bumbām nav ko baidīties, tos taču ķermenis aizsargās. Vai tad zemi bradā vieni zābaki bez kājām?
Varam gaidīt vasaru un naivi cerēt, ka zibens iespers zābakos. Zābaki tik paši neapjauš, ka no ilgas staigāšanas un bradāšanas, tie kļūst cauri. Šajā valstī pietiek arī to, kuriem zābaku caurumi pārcēlušies uz galvas smadzenēm, un viņi izvēlējušies neiet nekur - neies sīkumu pēc kājas mērcēt, pastalas vien pret slapjumu viņiem nepalīdzēs. Viņu caurumos mājo vecais, labais - citi manā vietā izlems un izdarīs.
Gļēvums ir laba lieta, tam caurumi nerodas.
Jau rīt referendums būs vēsture. Vārds vēsture ir sieviešu dzimtē. Vai uz šo šodien tik aktualizēto lietu varēs attiecināt stilīgo - blonda? Vai tomēr kā visas vēstures - politiska? Ar vai bez caurumiem. Tomēr tie zābaki staigā.