Smird, visiem labi. Smaku jau nesaož. Nesaož to, ka ēd modificēto pārtiku, maksā tik nodokļus, lai visiem (kā paši uzskata) būtu labi. Pārdomas radās pēc M. Perveņecas gabaliņa Pišu latviski izlasīšanas Satori.
Man patīk rupji vārdi, tie nav nekādi smalkie vai parastie. Uzliku arī it kā rupju virsrakstu - Dirš, ēd un maksā. Tas arī bija no tā paša gabaliņa. Staburaga (ir tāds novada laikrasts) forumā to izdzēsa.Atklāti saukt rupjiem vārdiem pašu ievēlētos gan tie anonīmie komentētāji drīkst, neviens pret viņiem nevēršas.
Uz Staburagu jau neattiecas, ka pastāvēs tas, kurš pārvērtīsies.
Tas, ka mani apņirdz, ir tikai sīkums.Esot gaidāms pasaules gals, kas gan cits labos paša Dieva pieļautās kļūdas, ja ne viņš pats. Pastāvēs tas, kas pārvērtīsies, ieies citā dimensijā, ja spēj. Bet te jau spēj tikai gausties un apņirgt citus. Pat uz sevi nespēj paskatīties, aprej citus. Laikam jau tas pasaules gals ir, jo visi tik osta smaku, kuru pat nejūt un aptaisa citus, bet paši nedara neko.
Gan jau tās pieminētās tautas ēšanas un fiziskas nokārtošanās (laikam tā kulturālāk, bet kultūra jau sen palikusi pagātnē, to tik neredz) ir mūsu politikāņu vēlmes, ko viņi risina. Un stāsta - cik labi, skaisti, no mums citi mācās...
Pēc referenduma par valodu gan ir lielisks jaunums - te nesazinās ar valodu, bet - ar domām. Nerunā neviens. Skaists klusums. Ja kādam pajautātu, ko nozīmē pišu latviski,tad labākajā gadījumā saņemtu pretjautājumu - vai tad to katrā valodā dara savādāk. Kā tad muļķa tauta var zināt, ja pat avīze nezin, ka pišu latviski ir rakstu latviski. Te varbūt ir tā nelaime, ko atrisinājis tas, ka cilvēki sazinās tikai ar domām. Ko es domāju, nemaz nav svarīgi, jo citi taču domā, ka es domāju tā...