Dzenis ir aprīkots ar knābi. Knābis ir valsts īpašums. Dzenis kaļ. Ja dzenis nekaļ, tad viņš vai nu guļ vai ir miris. Dzenis nevar nekalt. Tāpēc, ka knābis vienmēr sver. Kad dzenis kaļ, mežā ir dzirdams. Ja skaļi – tātad labs dzenis. Ja klusu – tātad slikts, nederīgs dzenis.
Dzenis var pārvietoties no zara uz zaru tikpat veikli kā matrozis no bramseļa uz bušpritu. Veikli mests dzenis lido ne mazāk kā 30 metrus, ieduras jostā un karājas ne mazāk kā 2 stundas. Dzenim vienmēr ir negatīvs viedoklis.
Stiprs dzenis var kalt par diviem. Gigantiskais dzenis (dabā nav sastopams) var nokalt nelielu ziloni.
Sinhronie dzeņi sastopami tikai Austrālijā un strādā pāros, posmos u.t.t., līdz pat pulkam. Dzeņu dzimšanas diena ir piektdiena. Dzenis var izturēt 250 decibelus vai 40 rentgenus vai 150 voltus vai 4 spērienus.
Noslīcināt dzeni litra burkā nevar. Dzeņa – tēviņa dzelzsbetona makets mērogā 32:1 ir ideāls piemineklis svainim. 200 dzeņi, salīmēti kopā vienotā panelī ir krāšņs skats.
Spānijas tempļa dzenis ir vienīgais košļājošais putns pasaulē, un viņa mātīte, ja ticēt nostāstiem, ir spējīga izbāztie no dobuma uz trīs ceturtdaļām.
Dzīvs dzenis atšķiras no parastā dzeņa ar temperatūru un darbaspējām. Pazemes dzeņi kaļ pilnīgā tumsā ar aizvērtām acīm, pēc atmiņas. Viņu senči bija akās nokritušie, notriektie dzeņi.
Atsevišķas trako dzeņu sugas nepastāv, bet to skaits jebkurā populācijā ir 77%. Dziedošais rozā dzenis, tāpat kā viņa dejojošā pasuga, pārsvarā ir sastopams alkoholiķu pulcēšanās vietās.
Gandrīz visi pilsētas dzeņi ir vienreizējas lietošanas, ar plastmasas knābi 9X12 un maināmu spārna ģeometriju. Rūpnieciskais pneimatiskais dzenis joprojām ir daudzu ornetologu strīdus objekts. Īpaši tiek apšaubīta viņu spēja vairoties, kaut arī Kuzbasā (Ukraina) tā saucamie atskaldāmie dzeņi lielos vairumos sēž kokos un pat bauda dažas pilsoniskās tiesības līdzās ar runājošiem papagaiļiem.
Visu veidu dzeņu galvenā pārtika ir ar siekalām saslapināta koka skaidne. Ir zināmi fakti, ka dažreiz dzeņi uzbruka cukura maisiem un augļu pīrāgiem. Viens otru dzeņi smādē. Konflikti dzeņu un cilvēku starpā ir reti, bet Volgas upes baseinā jāuzmanās no avotiņa dzeņa par kura upuriem kļūst pensionāri bez cepurēm. Tāda dzeņa lidošanas ātrums ir 340 metri sekundē, viņš mērķē uz saules zaķīti, nebaidās kliedzienus uz vienmēr visu noved līdz galam. Šī dzeņa pilnīgs pretstats ir bezrūpīgais dūnu dzenis, kas dzīvo kreimeņu un neaizmirstulīšu audzēs. Viņu pat nevar nosaukt par putnu, jo visu savu dzīvi viņš pavada sēžot, viņa spārni ir saauguši veidojot mēteli un knābim ir palikusi tikai apakšējā daļa. Pārtiek no žēlastības dāvanām.
Dzeņu vidū nav izteiktas hierarhijas, kaut arī liels dzenis vienkārši var noknābt mazu. Ārēju briesmu gadījumā kolonija, vēl neizpētītā veidā, izvirza priekšnieku (parasti majoru) un aizstāvas viņa vadībā. Pēc briesmu pārvarēšanas tāds dzenis kļūst par pelikānu un pamet koloniju.
Pilns dzeņa inkubācijas laiks olā ir divas nedēļas, sākot no brīža kad ola atsitas pret dobuma grīdu. Galvenā dzeņu kļūda ir iekšdobuma pārbarošana, kā dēļ mirst daudzi dzeņi, jaunie putni, kas tā arī nespēja izlīst ārā no dobuma.
Rokas dzenis – tikpat reta parādība kā kājas dzenis, tāpēc, ka pieradināt dzeni var tikai ar trīs seniem vārdiem, kas līdz mūsdienām nav nonākuši. Mājas dzenis glabājas ietīts mīkstā vilnas audumā un saudzīgas kopšanas gadījumā nepamostas.
Senatnē dzeņus izmantoja kā staigājošos pakaramos pirtīs. Berzts un skābēts dzenis bija svētku galda galvenais mielasts, bet skaistais divgalvainais dzenis kļuva par Krievijas ģerboņa prototipu. Un visbeidzot. Ja karnevālā jūs pārģērbsieties par dzeni, jūs sagaida slava, laime un veiksme mīlestībā.