Redakcionāla neatkarība vai pat vispār - neatkarīga žurnālistika. Veci, skaisti vārdi, aizmirstot, ka žurnālistika vienmēr ir bijusi un arī ir atkarīga kaut vai tikai no naudas. Tās sauktās sabiedrības pārstāvji skandē, ka nav ko lasīt avīzēs un nav ko skatīties TV, sakot, ka pie mums ir slikti žurnālisti. Avīzes likvidējas un žurnālisti paliek bez darba. Vienalga, slikti vai labi, bet nu viņiem jāmeklē cita nodarbošanās. Tā sabiedrība ir aizmirsusi un pat uzskata par pēdējo muļķību to, ka žurnālistika tomēr ir sabiedrības spogulis.
Cik ilgi palikušie strādātāji (strādātāji) izturēs sabiedrības un politikāņu slēptu un atklātu spiedienu? Tajā saucamajā sabiedriskajā televīzijā līdz šim ir izturējuši Krauze un Rēders. Rēders nu jau pielaikojis Domburšova kurpes. Mazliet tās viņam par lielām, bet ar laiku "kājas" aug. Mazliet arī spiež, bet Rēders brīnišķīgi izturēja kultūras ministres spiedienu, kad tā daudzkārt atkārtoja - ļaujiet man izteikties. Bet kas vada raidījumu? Ministre vai žurnālists? Katrs dara savu darbu. Politikāņu spiediens uz žurnālista ikdienas darbiem jau ir gadiem, redzams vai neredzams cilvēkiem no malas. Bet kultūras mūsu zemē nav, ministrija gan ir.
Ģeniālu raidījumu var izdomāt pilnīgi bez naudas, bet kas maksās par raidījuma radīšanu?
Varbūt tad, kad apvienosies LNT un TV3, būs iespēja sabiedrības pārstāvjiem redzēt no ģeniālu. Tikai, lai tā sabiedrība neaizmirst - tas, ko rāda un apraksta, ir no tās pašas sabiedrības. Neatkarīgas redakcijas skats uz sabiedrību. Vai redakcija ir patiesi neatkarīga, moderns jautājums, kas interesē varbūt tikai pašus rakstošos un runājošos. Patērētājiem tak ir savs viedoklis, tos kaut kā apvienot, diskutēt par tiem, nav šīs sabiedrības interesēs. Politikāņi savu izdarījuši - ieaudzinājuši domu - mēs par to domājam, mēs par to strādājam, rīt būs labāk...