Vajadzība pēc tādiem materiāliem kā publicētais Dr. Georga Jekela raksts «Vācu tautas pāraudzināšana» ir nenoliedzama. Vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt – tas liecina, ka jaunizceptajā Eiropas lielvalstī nebūt ne visus ir pārņēmusi globalizācijas eiforija. Un otrkārt – no tiem var uzzināt daudz ko tādu, par ko pie mums parasti izvairās runāt vai vispār noklusē.
Dīvaina, lai neteiktu vairāk, sakritība. Ja neskaita dažas nianses, tad līdzīgas skološanas un pāraudzināšanas metodes tika lietotas ne tikai Rietumvācijā, bet arī… tā saucamā sociālisma lēģera teritorijā. Sākumā gan bija slepkavošana un deportācijas, cilvēkus samala zem tanku kāpurķēdēm Berlīnē un Budapeštā, bet vēlāk tika piemērotas tās pašas metodes, ko apraksta Dr. Jekels. No vietējiem «demokrātiski» domājošiem kolaboracionistiem un internacionālistiem tika radītas tautas valdības, pašpārvaldes, bruņotos spēkus komandēja ideoloģiski pāraudzinātie vietējie kadri. Kur nu vēl pašmāju drošības dienesti, jo sevišķi VDR un Bulgārijā, kas savā profesionalitātes līmenī drīz vien nostājās blakus un reizēm pat pārspēja savus saimniekus no padomijas drošībniekiem. Tie, kam savulaik tūrisma braucienos ar arodbiedrības ceļazīmēm palaimējās apmeklēt VDR, varbūt pamanīja, ka, neskatoties uz krievu militāristu daudzajām bāzēm, viņus pašus tur tikpat kā nemanīja. Pat bēdīgi slaveno mūri apsargāja un uz pārbēdzējiem šāva paši vācieši. Virsvadība gan palika Kremlī, taču vēlāk izrādījās, ka pārmērīgi liela uzraudzība vairs nemaz nebija tik nepieciešama, pietika ar izrīkošanu.
1968. gada notikumi Čehoslovākijā pierādīja, ka skološana ir noritējusi sekmīgi. Šoreiz tanki, kāpurķēdes žvadzinādami, traucās šajā valstī iekšā no visām debess pusēm, kā paši čehi ironizēja – pie mums sākusies lielā rudens aparšana. Sevišķi nešpetni uzvedās ne jau padomijas armijnieki, kuru vidū bija arī dažs labs letiņš, bet gan militāristi no Ungārijas un VDR… Iedarbojās tā saucamā Brežņeva doktrīna par ierobežoto suverenitāti. Nu kā, lai te nepiemin tagad oficiāli izvirzīto saukli tepat Latvijā – iestājoties Eiropas valstī būšot jāatsakās tikai no daļējas neatkarības un suverenitātes, tātad valstiskuma. It kā suverenitāte varētu būt ierobežota! Vai nu pakļaujies lielvarai, vai nē. Arī Polijā Solidaritāti nožņaudza ar pašu poļu spēkiem.
Bija arī nianses, kaut vai Polijā. Cīņai ar katoļu baznīcas ietekmi tika mīkstināta cenzūra presei un izdevniecībām, demonstrēja Holivudas grāvējus, iespieda tulkoto bulvāru literatūru, nelika šķēršļus nevienam mākslas žanram u. t. t. Šeit var salīdzināt tolaik Polijā un VDR izdoto presi un grāmatas. Paradoksāli, bet liela daļa poļu komunistu bija ticīgie un viņiem arī neliedza apmeklēt baznīcu… Arī privātais sektors ieņēma daudz lielāku vietu kā citās socvalstīs.
Un Latvijā? Šeit tāpat tā saucamajos augstākās varas orgānos krēslus deldēja paklausīgi latvieši vai vīri ar latviskiem uzvārdiem, kas gan neprata pateikt pat pāris vārdus latviešu valodā. Bija pat sava konstitūcija, «pilsonība» un valstiskie atribūti, kā visās brālīgajās republikās, lai tikai apmuļķotu un radītu ilūziju, ka impērija tik tiešām ir republiku (valstu) savienība. Papildus pāraudzināšanai tika laista darbā smagā artilērija – pārkrievošana, ko visai cītīgi atbalstīja vietējie jau izskolotie kadri, savā svešu zābaku laizīšanas kārē aiziedami līdz idiotismam. Diezin’ vai te būtu vērts atgādināt, kā tika nīdēts viss nacionālais, tas vēl aizvien ir svaigā atmiņā. Bet, lai cik skumji tas arī nebūtu, pāraudzināšana turpinās arī ceturtā maija republikā. Vārdiņš nacionāls aizvien biežāk tiek aizvietots ar apzīmējumu etnisks, jau runā nevis par valstiskām, bet par etniskām robežām. Pat vēl vairāk. Savulaik kapitālismu zākājošais internacionālists (skat. tā laika jauniešiem domātos izdevumus), tagad jau globālismu sludinošais žurnālists Āris Jansons (LR MP Pārstāv. pārstāvniec. PSRS preses centra vadītājs, preses atašejs 1991. gadā) laikrakstu «Latvietis Latvijā» NRA 25.05.00. nosauca par rasistu lapeli. Pat padomju laikā tālāk par apzīmējumu buržuāziskais nacionālists neaizgāja. Tagad cilvēki, kas saglabājuši savu nacionālo pašapziņu, jau tiek saukti par rasistiem!
Arī bijušās padomijas teritorijā ir sapratuši, ka ar spaidiem un iebaidīšanu vēlamie rezultāti nav panākti, jo šīs metodes tikai rada spītu un nepakļaušanos. Tāpēc pseidocilvēciskuma vārdā tiek pieļauta visatļautība, jo sevišķi gadu tūkstošos izveidoto morāles principu degradēšanas jomā. Kultūras vērtības nomaina ar masu izklaides industrijas saražoto, pamatojot to ar «tāds ir pieprasījums». Bet pieprasījumu organizē ar psiholoģisko apstrādi, šim nolūkam tērējot miljonus un spekulējot ar cilvēku neapzināto tieksmi pēc primitīvām izklaidēm. Tikai aklais var neievērot, ka visā pasaulē noris standartizācijas procesi zem saukļa par vispārcilvēciskām vērtībām. Standartizācija noris ne jau tikai izklaides un dzīves baudīšanas jomās, bet arī pašā dzīves uztverē. Nākošajiem pasaules pārvaldītājiem, vienotajai birokrātijas un nomenklatūras kastai, ir vajadzīgas absolūti paklausīgas masas, kas dzīvo pēc principa – nopelni, tērē un baudi. Un nedomā.
Dažam labam var radīt neizpratni tas, ka tekstā ES vietā lietots nosaukums Eiropas lielvalsts. Nu ko, laiks būtu pie tā pierast. Joška Fišers taču skaidri un gaiši paziņoja, ka laiks turpināt reformas Eiropā. Tas ir – visa ES valstu politiskā un ekonomiskā vara jānodod Briselē savāktajiem kosmopolītiem un jāpasludina jaunā lielvalsts ar nosaukumu EIROPA. Tikai naivie sevi var mierināt, ka tās jau tikai paša Fišera domas vien esot. Nebūsim naivi, tas bija ieplānots jau pašā sākumā, kad tika piedāvāts pirmais solis – neatkarīgu valstu savienība uz brīvā tirgus un vienotas ekonomikas principiem. Lai iekārdinātu. Viss plūst un mainās, liberāļi pārtop par globālistiem, kuriem pat ar Eiropas ģeržāvu nepietiek. Nupat jau sāk sapņot par visas pasaules pārbūvi, notiek tieši tas, par ko sapņoja bārdainais Markss un viņa sekotāji.
Tautā gan mēdz teikt, ka pārāk liels kumoss mēdzot ieķerties rīklē…
Pēteris Zvirbulis
Avots:
Atslegas vārdi: polītika3025
Mieriigs temperaments,vendetas nav modé
Vispār labs raksts ,bet runājot par latviešiem,mēs pakalpiņi esam bijuši vienmēr,ne tikai padomju laikos,......,neaizmirsīsim sarkanos strēlniekus,un un vācu okupācijas laiku,....
Nàvi okupantiem!