Es sapnī redzēju: tu zvaigžņu zāli basām kājām bridi smaidot,
Kad greizos ratos brauca garām lācis kāds.
Pār  piena ceļu  vēlās  putekļi no zvaigznēm
Un zvaigžņu  pūķiem labvēlīgs bij prāts.

Tu aiztraucies kā  komēta un zudi tumsas lokos,
Kad mēness sagriezās ar  skumji bālu vaigu.
Es tevi neredzu, klāj zemi nogurums kā nasta,
Bet nakts , tā  zemi sedz ar tumsu- silti maigu.

Man  jādomā: tu kādus ceļus klīsti un kādās tālēs ej?
No padebešiem pēkšņi lietus raud
Un mākoņi kā laivas- uz apvārsni tie skrej.
Sit jūra  viļņus bangainus, kas  krastus grauž,
Līkst kārkli pelēkie un priedes sapurina vējš.