Kaut ko darīt izglītības jomā,jau gadiem ir skaidrs, ka tas ir kā Donkihota cīņa ar vējdzirnavām.
Par Pļaviņu skolu neko īpašu nezinu. Godājamās Kupčas laikā skolā mācījās ne tikai skolnieki (tā tagad liekas tiem saeimas deputātiem), bet arī skolnieces. Zinu arī to, ka skola nav nekāds sporta laukums, kur izkustēties resnam fizkultūrietim. Un pašu atlikušo skolēnu prasības pieaug pa dienām. Mūsu sabiedrībā galvenais ir bērns, ne jau skolotāji, vecāki vai vienkārši kādi pieaugušie. Bērns ir bērns, viņš var arī spļaut, ka tikai bērns jūtas labi...
Tas, ka kaut kādi vietējie deputāti nav apmierināti ar skolas vadību, laikam nozīmē to, ka skolas direktors deputātiem nav iedevis pietiekami. Gan jau vēlāk to uzzināsim no vairāku novadu Staburaga. Līdz tam "vēlāk" vietējo sludinājumu lasītāju skaits būs pietiekams, lai daudznovadu drukātā prese spētu iznākt. Var gan gadīties, ka Pļaviņu skolas lietas būs tikpat nesaistītas, kā notikumi ar Dienu un Staburagu. Ēlerte un Ašaradens "noveda" Dienu, kur tā ir, nu pieķērušies kultūrai vispār, demogrāfijai, sniedz padomus prezidentam...
Gaidīšanu, kamēr pāriet un beidzas, pļaviņiešiem jau sen bija laiks iemācīties. Skola no palu vietas nav tālu fiziski. Un pa gadiem vajadzēja iemācīties - pali ir tikai īsu laiku, tie paši pāriet. Kādreiz runāja par to, kā tos novērst, bet tagad tikai par to, kā tos pārdzīvot. Dzīve ir dzīve, viss iet un mainās. Cilvēku prāts arī. Un skolā ar to daudz strādā...