skat, kā mēs dzīvojam
ceļus, ko aizmirsīsim
skat, kā mēs ejam un ejam, un ejam
caur pēcpusdienām uz dārziem
ar smalkākās līnijās izgaismotajiem vārtiem
un bronzas plāksnītēm apzīmogotiem kokiem

labrīt

esam pamodušies
vēl durvis nav vērtas
un neviens vēl nav pateicis vārdu
nekad

kamēr līst
mums jāpieradina putni caurlidot mūsu dzīves
(viņiem ir skaistas acis
un dvēseles arī)
viņi prot rītausmas zobenus pārstaigāt nesagriezti

mums šodien nav izvēles
un arī rīt
āderu krustpunktu gavilēs
tāpat kādreiz izgaisīsim

(c) Agnese Līcīte, 2012