Virsraksts vecais. Vēl kādas dienas runās par leģionāriem. Pieminēs ar cieņu. Apsaukās. To jau šī arāju tauta prot. Tikai ar rokām vai kājām near, bet ar arklu. Par arklu uzmetas ikviens, kam nav slinkums, sevi pat uzasina vai veco rūsu noskrāpē.
Leģionāri. Tas II pasaules karš te vēl nav beidzies. Politikāņi uz tā norisi arī mēģina celt savus neesošos reitingus. Leģionāri leģionā devās piespiedu kārtā, bez savas izvēles iespējas, ar ierakstu - brīvprātīgi. Tā bija laba skola tam, kas notiek šodien. Vai tad tie aizbraucēju tūkstoši šodien grib kur citur brauk? Bet, lai dzīvotu cilvēcīgi, jo cilvēkam ir tikai viena dzīve, viņiem jābrauc. Vai tad kāds grib, lai dzīvi vada muļķi? Bet muļķi, kas te palikuši, nejaušības pēc tikuši pie citu vadīšanas. Cik ilgi vēl? Ar referendumiem vien svētās valsts lietas neaizstāvēs. Sprādziens briest. Ne jau visiem jaunajiem ir izskalotas smadzenes, kuri saka - Eiropa atzīst, ka te notiek leģionārus atbalstoši marši. Kas Latvijā bija leģionāri, viņi nezin, par to nav ko brīnīties, tā bija vēsture. Kas ir maršs vai demaršs vajadzētu zināt visos laikos. Varbūt, ka cieņas izrādīšana leģionāriem būs sprādziena sākums?