...kur tā pazūd? Kur viņa patiesībā paliek? Vai cilvēki paši saskaroties ar pārdzīvojumiem un problēmām vēlāk to paši nogalina? Kādēļ par vērtību tiek uzskatītas neīstas lietas? Kādēļ cilvēki ar prieku uztver citu cilvēku liekulību, melus, samākslotību, egoismu, slēptu ļaunumu un nonovīdību?  Vai tādēļ, ka viņi paši ir tādi, vai arī tā ir vienkāršāk eksistēt?
Tāču es skaidri zinu, ka vēl ir cilvēki, kuri nevis eksistē, bet dzīvo, kuriem īstas lietas un emocijas nav svešas. Es pat zinu, kas ir šie cilvēki...

Dzēstā bloga vietā. Lai liekulība varētu sevi attaisnot un tai būtu vēl ko dzēst!