Viņa pamodās no ilgā miega
tikpat laimīga,kā sapnī,kā bija radīta.
Viņa atkal gribēja dziedāt un rītu sveikt,kā allaž,
bet acis atverot redzēja,ka guļ savas pils izpostītajās drupās.
Viņa aizvēraa acis-nekliedza...
Viņa neticēja,ka tā ir patiesība!
Bet blakus kāds klusi teica:
"Viss Tev atkal būs,pavisam drīz
viss atkal zels un plauks,un bērnu pulks par jaunu augs!"
Melīgā un saldā balss lika noticēt.
Un viņa gribēja celties...
Drupu un šķembu putekļi sabira zeltainajos matos
un zaļās acis satumsa...
"Neej!!Guli vēl brīdi.Drīz Tev par jaunu viss būss!"
Kāda roka tvēra-smaga un kaitinoša,
neļaujot iet.
"Es iešu-izraujoties viņa teica-es esmu Pati,es zinu...
Es gribu redzēt savu Zemi.Es vēlos zināt,kas ir noticis?"
Viņa spēra soļus pār savas Karalistes drupu šķembām,
kailām pēdām mērījot metru pēc metra,
rokās satverot pelnu druskas...
un tikai tad,paverot skatienu apkārt-saprata,
ka viņas Karalistes Zemes vairs nava.
Viņa cēlās un gāja,neticēja,bet kāda balss aizgūtnēn sauca:
"Jukusī karaliene!Tam nav vairs nozīmes!
Paliec ar mani un viss Tev būs!"
Bet viņa gribēja saņemt plaukstās savas pasaules druskas
un līmēt par jaunu,kā allaž bija to darījusi...
Un tikai tagad viņa ieraudzīja,ka viņas Zemes vairs nav."
/Ritma 1987/

http://www.youtube.com/watch?v=Q6kSTII6lsM