Pirmajā dienā Dievs
radīja govi un teica:
- Tu katru dienu
pavadīsi pļavā, dosi
pienu, barosi savus
telēnus un fermera
ģimeni. Par to es tev
dāvinu dzīvi sešdesmit
gadu garumā.
Govs neapmierināti
iebilda:
- Kāpēc man vajadzīgs
tik ilgs mūžs? Man
pietiek ar divdesmit
gadiem, tāpēc
pārējos gadus vari
atstāt sev.
Dievs piekrita. Otrajā
dienā viņš radīja suni
un teica:
- Tu katru dienu sēdēsi
pie mājas vārtiem un
riesi uz katru, kas paies
garām. Par to es tev
dāvinu dzīvi divdesmit
gadu garumā.
Suns pavisam noskuma
un teica:
- Tas riešanai būtu tā
kā par daudz! Man
pietiks ar desmit
gadiem, bet
pārējos vari paturēt.
Dievs atkal piekrita.
Trešajā dienā viņš
radīja cilvēku un viņam
teica:
- Ēd, dzer, izklaidējies
un baudi dzīvi, kurai es
tev dāvinu divdesmit
gadu.
Cilvēkam mūža garums
nepatika:
- Ko?! Tikai divdesmit
gadu?! Klausies, Dievs,
es ņemšu savus
divdesmit
gadus, tad vēl tos
četrdesmit gadus, ko
atdeva govs, kā arī tos
desmit, no
kuriem atteicās suns.
Septiņdesmit gadu būs
man pietiekams laiks.
Dievs teica:
- Lai notiek, kā tu
vēlies.
Un tāpēc tā notiek, ka
pirmos divdesmit
dzīves gadus mēs
guļam, ēdam,
izklaidējamies; nākošos
četrdesmit gadus
pūlamies vaiga
sviedros, lai
pabarotu savu ģimeni,
bet pēdējos desmit -
sēžam pie loga un
aprejam katru,
kas paiet garām.