Ziema. Baigais sals. Sniegs līdz kulei. Divas vecenes sēž pie pečkas, lok čaju un tarkšķ par sadzīves problēmām.
Viena sieva prasa otrai:
— Klau! Kā tu savu veco atradināji no dzeršanas?
Otra atbild:
— Klusējot. Aizgāju pie vārdotājas un tā palīdzēja.
Pirmā sasilda vaļinkus, uzvelk Sibīrijas šubu un pižiku ar vareškiem un šķiļ pie vārdotājas tā ka sniegs vien iet pa gaisu.
Atskrien, izstāsta savu bēdu un prasa ko darīt. Vārdotāja saka:
— Meit, tu tik nesatraucies. Ir zāles. Tu paņem vislielāko bļodu, pielej pilnu ar šnapsi un iemet iekšā nosprāgušu kaķi. Redzēsi – vecais mūžam pat virsū pudelei neskatīsies.
Nu sieva šķūrē uz lavočku, sapērk šņabi, atrod sprāgoni un spolē mājup. Paņem vislielāko bļodu, pielej līdz malām, iemet iekšā sprāgoni, iestumj to toveri pie vecā istabā un nobļaujas:
— Vecais! Ziemassvētki un te tev prezents.
No rīta agri vecene mostas un tipina lūrēt kas ir ar veci. Atver durvis un momentā uz dirsas – vecais sēž stūri, priekšā glāze. Kaķi sagriezis kā grīdas lupatu un šļupst:
— Ik, bļaģ. Nu mincīt! Nu, lūdzu – tikai vēl vienu čarku!