Ceļi un neceļi

29. mar 2012. 17:38

Pieminētie būs tie īstie ceļi, braucamie, ejamie. To, ka filozofiskie neceļi ieguvuši pārsvaru, nemaz nav jāpierāda. Vārds tikums vispār palicis vēsturē. Ja arī censtos stāstīt, ka visa sabiedrība ir neceļos, tad tāpat tikai retais ko saprastu.

   Atmoda bija. Liela, varena, skaista. Visu atbalstīta. Tikai pēc tās atmodas laikam ir sekojusi tāda snaušana vai pat iemigšana no jauna. Pamostoties tik uz  mirkli, lai paēstu. Lielām jūtām - mīlestībai, arī brīvībai taču tajā mirklī nav laika, ir jāpiepilda kuņģis, lai var mierīgi snaust tālāk.

   Tie braucamie ceļi, valoda, kultūra ir katras tautas pamats. Pamats, uz kura turas tauta, sabiedrība. Ir jau arī šodien tādis, kas saka, ka viņiem patriotisms ir pats galvenais. Ēd savu patriotismu un nedara neko, lai pa ceļu varētu nokļūt uz kādu citu pilsētu vai pie kaimiņa. Varbūt kaimiņš uzmāktos ar šņabi, labi, ka tā ceļa nav. To, ka ceļu nav, redz tikai retais. Bedrītes taču ik gadu pēc sniega aiziešanas, aizber.  Bedrītes gan berot ciet bagātas valstis, bet mēs jau ar esam bagāti. Varam tik bērt ciet bedres, tas nekas, ka ceļinieki gadiem nelabo to, kas asfaltam apakšā. Varbūt pat visu divdesmitgadi tas nav labots, esot dārgi.

   Valodas referendums savu izdarījis. Gan jau tā latviešu valoda pēc kādām dažām cilvēku paaudzēm pazudīs. Un diezin vai tiem Īrijas bērniem latviešu valoda nepieciešama, lai cik skaista un bagāta tā arī nebūtu.

   To, ka kultūras nav, arī nav jāpierāda. Ja būtu kultūra, tad būtu godīgums, atklātums, cieņa. Bet tagad tikai meli, meli, meli. Neceļu dēvē par ceļu.

   Pamatu nav. Esošos tik pielabosim, aizbērsim bedrītes?

Atslegas vārdi: tā ir560

Komentēt var tikai autorizēti lietotāji

Nav komentāru

Autorizācija

Ienākt