Šorīt tirgū man uzbāzās - vai negribot pūpolus. Nē, negribēju. Mājās nākot izprātoju, ka jāpasper kāds solis tālāk un jānolauž zars vāzei no kaimiņpūpola. Apzagos. Tie pūpoli mīksti. Kā jau pūpoli. No senlatviešu tradīciju ticējumiem atcerējos, ka par nopēršanu Pūpolsvētdienā Lieldienās varot dabūt olu. Tā ola gan cieta. Pavasarī, kad viss sāk augt, jābūt cietumam un zaļumam. Līdz tiem auglības svētkiem gan vēl nedēļa jāgaida.

Un vispār. Kur tās senlatviešu tradīcijas novedušas? Laikam jau pat medīcīna kādā Pūpolsvētdienā nopērta, ka tai vēzis piemeties. Ko tad brīnīties, ka tautai drosme parādās, tikai ko anonīmi sakot?

Pūpoli ir mīksti. Skaisti gan. Aklie  un gļēvie skaistumu nespēj saskatīt. Drošāk (vai labāk?) ir šaudīties, mētāt nažus, teikt izturēsim. Ko izturēsim? Savu gļēvumu?