Es esmu nebēdne meitene!
Visas rīkstes tēvam nolūza,
Kad pērdams tas mani audzēja.
Ar vienu aci es varēju smiet,
Ar otru, ja vajadzēja, asaras liet.
Un, māte kad mani mācīja:
"Esi klusa, laba, godīga,"-
Es dziedāju tikai: Lalala!

Es esmu nebēdne meitene!
Simts zēnu aiz deguna vazāju,
Ikkatru mīlēt apsolu:
Šim stūrīts no sirds, tam stūrītis,
Tik paliek pāri pats viducis.
Vai sacīt man, viducis priekš kā?
Ak! Nav jau nemaz tāda viduča -
Lalala! Lalala!

Es esmu nebēdne meitene!
Bet, ja nu tiešām reiz atnāktu zēns,
Tik rātns, tik godīgs, kā jēriņš tik lēns,
Balts krādziņš un balta šlipsīte,
Un balta krūtīs dvēsele,
Un teiktu, ka mīlējis mani tik vien,
Nu, tad es arī, es arī - nudien!
Vai zināt, ko tad es darītu?
Es viņu arī - piekrāptu!
Lalala! Lalala!

Es esmu nebēdne meitene!  
Ja mani ar labot sāks,  
Tikpat nekas tur neiznāks.
Pa laukiem un grāvjiem tik mīlu skriet,
Mati juku jukām ap galvu man iet!  
Diezin - vai kāds mani noķertu?
E, niekus! - Es to neticu!
Es palieku nebēdne meitene,
Kā meža vanags man dvēsele!
Lalala! Lalala!

Aspazija!