Inga , lēmumu pieņemsiet pati bet... ir lietas par kuram derēja padomāt, lai tiktu skaidrībā ar sevi, situāciju , un visu kas ar to saistīts. situācija patiešām ir gana izplatīta..Par cik aizgāja vīrs, nevis Jūs- tad gads ir ļoti mazs laiks, lai tiktu skaidrībā pašai ar sevi un savām emocijām, tāpat- lai veiksmīgi sāktu citas atrtiecības.. Tā kā- Jus neizveidojāt attiecibas nevis tādēļ, ka neviens piemērots kandidāts negadījās pa celam, bet- neesat vēl  visu izpratusi- ko tad īsti velaties no attiecibām savā dzivē. otrkārt- puņķi un asaras - tas ir ļoti iedarbīgs gajiens , it sevuišķi uz aizvainotas sievietes nervu sistemu, bet.. cilveks parādīja- kā viņam ir pieņemami risināt problēmsituāciju- staigajot- turp un atpakaļ, uzturot attiuecibas ar vienu sievieti- zvanīt un interesēties par citu. Tie ir darbi reāls rādītājs par cilvēka attieksmi, nevis vārdi- par ciešānām, kopā [pavadītajiem 20 gadiem, bērniem , u.t.t Un kas liek domāt, ka pēc gada, 2, .. 5-- šis cilveks atkal neaizies, jo ar kaut ko būs neapmierināts. Un šo situāciju Jūs pati savam rokām sev būsiet organizējusi- atjaunojot attiecibas  sobrīd. Žēlums nav pamats līdzvērtīgām attiecībām, lai kā arī  negribētos izskatīties- piedodošai, stiprai un dikti balti pūkainai. Jūs dikti gribat, lai Jūsu dzīvi, sirdsmieru, stabilitati un harmoniju kontrolē cits cilvēks- gribu nāku, gribu - eju, kad gribu- nāku, kad gribu- eju.?
Tā nav pat īsti mīlestība, kas viņam liek skatīties Jūsu virzienā... tā ir izvēle- starp diviem ļaunumiem- izvēlas to pazīstamāko, ērtāko, paredzamāko..   Joi izrādījās, ka arī ar to otru sievieti ir jamāk sadzīvot, ir ikdiena, sadzīve, otra cilvēka raksturs, skatījums uz svarīgām lietām, prasības, velmes... kuras viņs nevēlas vai nevar izpildīt  vai realizēt.

Ta ir tikai vienigi tava izvele.Bet,es saviem principiem pari nekapju.Ja vienreiz ir ieskatijies jaunaka,smukaka,tad nav garantijas ka tas neatkartosies pec kada laika.Un atkal pectam mocities,to man viennozimigi nevajaga.

Maija,zinu,ka lēmums būs jāpieņem man pašai,bet lepnums un man nedod par to parunāt ar saviem draugiem,jo visi uzskata,ka es esmu stipra un sen jau esmu tikusi tam pāri.....bet diemžēl tā nav.....es negribu būt stipra,gribas būt arī kādreiz vājai:(

Arta,tas gan....bet ko mēs sievietes baidāmies???? baidāmies no vientulības..tas gan....pa šo gadu arī bij mēģinājumi izveidod jaunas attiecības,bet nespēju..nespēju atrast līdzvērtīgu vīrieti...vnm esmu salīdzinājusi ar vīru..diemžēl:(

Varbūt viņš izvēlējās radikālāko no variantiem,lai pārliecinātos,ko īsti viņš un ģimene Tev nozīmē,jo citādi ,iespējams,nebiji sasaucama...Mēs varam dod padomus,gudri runāt,spriest un tā,bet Tev un tikai Tev pašai ir jāizlemj,ko īsti vēlies.

Skaidrīte...Jums jau laikam taisnība,jo kādreiz  no malas ir redzams daudz vairāk nekā pats to redzi...tuvinieki un draugi nostājas tavā pusē..atbalsta tevi un liekas,ka tu dari pareizi...:(

Priekš kam vajadzīga mierīga blakus pastāvēšana, ja nav piedošanas? Vai vispār tā būs iespējama? Tu tāpat zāģesi savu vīru un atgādināsi viņam pāridarījumu. Ja nevari piedot un aizmirst (vai vienkārši sāpi paturēt pie sevis) tad nav vērts atjaunot attiecības, tāpat nekā laba nebūs. Ja sirdī ir tukšums, tas nozīmē, ka neesi gatava attiecībām...kādu laiku jāpadzīvo vienai un jātiek galā ar sevi pašu, līdz izdomāsi, ko gribi. Nerakstu to tāpat vien, bet no personiskās pieredzes...

kā mums patīk lietas sarežģīt līdz absurdam...nevajag ļaut otram spēlēties ar tavām jūtām un, ja pati jūti, ka tev viņam nav vairs ko piedāvāt kā tikai žēlumu, kādi gan vēl citi varianti...žēlo...bet pa gabalu

Inga, man liekas, ka tas bija spīts, protesta gājiens pret Jūsu vienpieņemto lēmumu stutēt karjeru! Viņš jutās bezpalīdzīgs Jūsu ietiepības priekšā. Nedomāju , ka viņam tik ļoti interesēja tā sieviete , jo , neba , tad viņš Jums būtu tik bieži zvanījis !
Jūsu neatbildēšana uz viņa zvaniem viņu spieda turpināt atrasties tur, kur viņš bija.
Jūs pati jau sen varējāt pārcirst to kļūdas samezglojumu, bet savas lielās pašcieņas , savas patmīlības dēļ Jūs tam neatļāvāt notikt. Skumji , ka mēs, cilvēki, esam tik augstās domās katrs par sevi, ka nespējam sevī redzēt pat vismazāko kripatiņu melnuma ! Tikai citos !

dzintra..tas jau laikam pats grūtākais ir..apspiest savu lepnumu...:( pēc dabas esmu diezzgan lepna un valdonīga....tas gan:(

vienīgais ko ieteiktu noliec lepnumu pie malas un pamēģini piedot, gan jau tava sirsniņa tev priekšā pateiks:)

..ziniet,paldies,par aizrādījumiem:) palasot un atbildot jums...es vairāk paurķējos sevī un iespējams es spēšu tikt tam pāri,bet protams neuzreiz un ne tagad..bet centīšos:)

Zinu ka darbs un karjera ir grūti savienojams ar laimi, bet to var izdarīt, tikai tas prasa ļoti daudz spēka no abiem. Pārlasot var redzēt ka abiem šis spēks un vēlme kādā brīdī pazuda.... tāpēc būtu ļauni vainot nodevībā tikai vienu, bet ja spēsi pieņemt to ka pašas vaina ir tajā ka nespēji šīs lietas apvienot un laikus apstāties, vai atrast sevī spēku būt arī mīloša sieva, tad nav vērts pat mēģināt, ar žēlumu un problēmu risināšanu tālu netiksiet, vien vilksiet laiku un savu dzīvi gar bezdibeņa malu...... Noteikti skan skarbi, bet viņš šos vārdus nekad nepateiks, bet noteikti kautko līdzīgu pie sevis domā... tas ir tikai iespējamais viņa viedoklis.

Skaidrīte,es tagad to saprotu,bet tajā brīdi man likās galvenais,lai varērtu vairāk atļauties sev un bērniem....dažus gadus atpakļ kad vīrs ierosināja,ka vajag trešo mazuli,kad jau bija bērni tīņu vecuma...es vnk gudri spriedelēju,ka mēs nevaram to atļauties:(

....zini,lai cik dīvaini nebūtu,tagad atskatoties uz pagātni un ar vīru izrunājoties,mēs patiešām laimīgi bijām abi,kad bērni bij maziņi un mums nekā nebija....mēs cīnījāmies kopā par izdzīvošanu::)

Tad Jūs slikti pazināt savu vīru ; viņam bija vajadzīgs kaut kas cits ( tuvums, mīļums, sapratne, vienkāršība ... ) , nevis Jūsu karjera ( kaut ģimenes labā ) .
  

Bet tad kas bija svarīgāks, ģimene, vai labklājība? Nesaku ka labklājība nav svarīga, bet kam bija lielāka vērtība.....

Tad centies atrast to labo, kas jūsos bija līdz šim, tas nekur nav pazudis, kā vien paslēpies aiz pašlepnuma un pašu iedomām... Viss labais mīt mūsos, tas nekur nepazūd, -vienīgi jaatmet egoisms un jaatslābst! Arī jūsu pļavā atplauks maijpuķītes... ;))

Dzīvē sagāda dažādus pārsteigumus,tāpēc nestrēb pa karsto,bet pavilcini laiku,pēc tam varbūt pateiksi sev,cik tomēr es gudru gājienu izdarīju,jo kļūdīties ir cilvēcīgi.