..iespējams,bet ....bet mācības..karjera viss bija veidots ģimenes labklājībai....bet viņa nodevība,piedod,neko nenesa ģimenei,tikai sāpes un vilšanos...:(

Nevajag runāt par nodevību, ja neesat skaidrībā , kas un kāpēc !!!
Ja gribat būt kopā, tad vajag pagātni apbērt ar pelniem un degt jaunu uguni !
Kāda jēga dzīvošanai kopā, visu laiku otru turot pārmetumos, aizdomās ...
Nevajag sevi uzskatīt par cietēju - ar tiesībām uz sevis žēlošanu un otra nosodīšanu !

diez vai tā viena pagale degs.....nu ja tev vairs nav nekā, tad nemoki to vīrieti.....diez vai viņš pie tevis tagad atradīs sirdsmieru.........paskatoties atpakaļ droši vien , ka vaina abos, jo smaids, labs vārds vai pieskāriens kā uzmanības apliecinājums, jau neko nemaksā, tikai mēs domājam, ka diez vai tai mirklī tas ir svarīgi, bet svarīgi tas ir vienmēr

Bet varbūt vīrs arī to ka zaudēji par viņu interesi, mācību laikā, uzskata par sava veida nodevību...

Uzreiz tris tabletites.

to ka vaina ir ir abos..tas jau tāpat skaidrs man tapa sen....grūtāk ir samierināties ar nodevību un tām domām...

bez vārdiem...
..nu tas man skita pašsaprotami..tad...bet tagad atskatoties laikam jau visus lēmumus pieņēmu vienpersoniski:(

Mums katram ir savs ego ,pacenties sevī atrast arī vainu jo tā ir.Samierinies esat kopā  

Nutad..... Domā, secini, pieņem lēmumu...., bet ja nespēsiet saprast ka vaina abos, tad nav vērts laiku tērēt, jo neviens jaunāks nepaliek....

Galveno, tu, jau saprati Inga. Kā jau pate atzinies, "tevis praktiski mājās nebija, jo tu taisiji savu karjēru." Vai šāds ģimenes plāns bija abpusēji pieņemts...?

...pa lielam jau tā laikam jau bija jo pēdējie strīdi,kas bija tikai mana darba dēļ..tika pārmest,ka vins ir precējies ar manu darbu,nevis ar mani:(

Tāpat kā vīrietim tas ka karjera bija svarīgāka par viņu, kautvai uz laiku.....

Tas ka veidoji karjelu neliedz būt mīlošai un likt to saprast viņam, te tikai jautājums vai tas tajā brīdi pašai likās svarīgākais, bet varbūit svarīgakais bija karjera, jo vecis jau nekur nepazudīs.....

...iespējams...jo pa lielam tās jūtas nekur jau nepazūd..vnk paliek vājākas...grūtākais ir piedod...aizmirst jau to nekad nevarēs,tas vnm būs manā galvā.....

Varbūt lai saprastu kas un kāpēc noticis ir jāpaiet drusku atpakaļ, ja sapratīsi kāpēc viņš aizgāja, jo nekas ne no kā nenotiek, vieglāk būs saprast viņu un savukārt pieņemt lēmumu. Nedomāju ka pie aiziešanas vainojams tikai viens....

Ja cilvēki prot mīlēt, piedot , analizēt ... ,viņi var no padzisuša ugunskura dabūt ārā liesmu, vēl spēcīgāku nekā iepriekš !  

..nu mana vaina protams ir liela,es biju tā kas veidoja karjeru..mācījās augstskolā..mājās praktiski nebiju....tas tiesa....bet nodevība tāpat sāpēja ..un ko tur liegties vēl joprojām sāp...

...laikam tev taisnība,bet
vai tev tā līdzās pastāvēšana vajadzīga,vai tā nebūs divvientulība kas ir šausmīgāka par vientulību...

Cik saprotu - Jūs bijāt projām darbā ārzemēs , vīrs ar bērniem palika Latvijā . Vai arī otrādi, bet tas neko nemaina ; šis laiks ir grāvis jūsu abu attiecības.  Tas , starp citu, notika un notiek daudzās latviešu ģimenēs pie līdzīgiem apstākļiem . Attālums ir liels pārbaudījums cilvēku attiecībām. Paliek tas, kas ir stiprs , īsts, patiess !  
  

Padomi te lieki , tiešām .Tikai pašas sirds to var dot , ieklausies tajā !