Man ir nācies saskarties ar skolotājiem praktiskajā dzīvē un varu teikt, ka noskaities skolotājs lamājas zolīdāk, nekā kāds cits parastais ļautiņš.   Viņš sakaities kliedza;  klusē (!), klusē (!), jo pieradis ir kā skolā vienmēr būt valdnieks un mutes aizbāzējs citiem, bet kopumā spītīgs un uzvedība dīvaināka par dīvainu.
         Laikam jau daudzus gadus pavadot skolā, kopā ar bērniem, pusaudziem līdzi iemanto arī bērna prātu un tam atbilstošus niķus ar izdomu.      

Ineta, viss ir tā. Un trakākais, ka skolotāji mīl pamācīt un pat uzspiest savu "'gudrību"'...

/es te runāju par tiem skolotājiem, kuri iedomājas sevi visgudro lomā- esmu skolotājs, man taisnība, es zinu.../

Pedagoģiskais darbs atstāj pēdu nospiedumus arī ikdienas uzvedībā, runas stilā, manierēs, tā nu tas ir. Pati strādaju skolā sen sen atpakaļ, bet pēc bērnu dzimšanas mainīju darbošanās virzienu. Ir talantīgi "sirdsskolotāji", tas tiešam viņiem ir talants, man rados ir tādi pedagogi, gan jau gados, gan pajauni! Bet ir tādi, kuri gāja kaut kur izglītoties un strādāt bez īsta aicinājuma... Katrā profesijā ir svarīgi, lai to mīlētu, vai ne?! Un mājās nevajadzetu nest darba problēmas un autoritāro stilu, bet tas dažkārt neizdodas, un labi, ja mājinieki to ar humoru aizrāda!

  Man ir draudzene- bijušās skolotājas, cienījamas pedagoģes meita. Viņa par savu
māmiņu smaida- māci, māci- ko tu vari iemācīt, ja tev nav personīgais dzīves
piemērs...Kad viņa /padsmitniece senatnē/ pazuda no mājām, uz savas istabas
durvīm uzrakstīja- NEMEKLĒT! KAD GRIBĒŠU ATGRIESTIES-BŪŠU ATPAKAĻ!!!
Un tā visu dzīvi!
   Viņas moto dzīvei ir- kam jānotiek, tas notiksies, nepūt pīlītes!

Es arī biju skolotāja- atļaušos domāt- viduvēji laba. Tā ir ĻOTI grūta profesija, jo tā ir sabiedriska profesija, saskarsme ar jauniešiem, kuru viedoklis par pasauli vēl tikai formējas. Bet ģimenē un sabiedrībā jau ir pieaugušo pasaule ar saviem gataviem priekšstatiem par pareizi vai nepareizi, un skolotājs nereti spiests būt krustugunīs starp savu cilvēcisko būtību un sabiedrības daudzajiem stereotipiem...nu tā apmēram...

Skolotāju bērni ir vai nu pārāk audzināti, ka šie ir grūstāmi vai stumdāmi, vai ar neaudzināti, viņiem ir visatļautība...
...šis bija viens no iemesliem kāpēc pametu šo profesiju, bet ne prioritārais...

  Atbilde ...Piena Raganai- Es te vairs nemaz nevēlos runāt par profesiju, bet par to...ko šī ...uzliek cilvēkam kā personībai. Tas ir prātam neaptverami! Mans bijušis vīrs bija pedagogs.../fizkultūras/, bet ...kādas prasības pat no paša bērna bij... Ui- metos bēgt,  tas nebij izturami, jo taisnība ir tikai pedagogiem, tāpēc jau viņi ir ...it kā visu mācītāji...
  Par ārstiņiem cits stāsts. Piekrītu- arī tur ir savi maitas...

Ir gadījušies atsevišķi eksemplāri pa dzīvi, bet kopumā ļoti cienu skolotājus un novērtēju viņu ļoti atbildīgo darbu. Jāsaka, ka maniem bērniem ļoti paveicies ar pirmajiem skolotājiem un klases audzinātājiem.

Es kādreiz strādāju par skolotāju...
... ja atceries savu blogu par dakteriem, kur es īpaši jauki par viņiem neizteicos... tieši tādas pašas domas man ir par skolotājiem... un arī iz dzīves ļoti nepatīkami piemēri..., bet tas nenozīmē, ka visi ir tādi nelabi... katrā profesijā ir morālie kropļi, kas aizēno labos cilvēkus...

Tu jau apraksti skolotāju- vulgaris... Ir jau ir tādi- smagi gadījumi.. Mana šībrīža vīramāte ir pedagogs ar n gadu stāžu un pieredzi,,, un  mūsu pazīšanās sākumā dikti centās savu "šarmu" pielietot  un apžilbināt  visu , kas tuvāk par 10 m  gadījās.. Tā kā man arī tā joma nav sveša- sanāca maza, lokāla karadarbība. Uzvarēja jaunība un šerpums..