Palaidu tenku - no sērijas " Tikai nevienam neko nesaki" par to, ka esmu loterijā vinnējis zināmu summu.
Ilgs laiks jau nebija jāgaida, kad jau parādījās pirmās atbalsis.
Vienam draugam vajadzētu kādas monētas jaunas dzīves uzsākšanai, otram priekš biznesa - tā teikt - partneros aicināja.
Parādijās divas bijušās, no kurām viena, tiešam mani pameta tāpēc, ka man nebija gana naudas viņas vajadzībām. Tagad man monētu pietiek un sirds ir aizņemta..., bet sievietes pašpārliecinātība ir vienkārši fenomenāla reizēm.  
Atradās sen neredzēti - nedzirdēti radi un radu radi, kam bija stingra pārliecība, ka mans pienākums ir dalīties... Tikai tad, kad es vēl studēju un ar Dievu uz pusēm savilku galus kopā, tad nebija neviena sirsnīga rada, kurš gribētu mani atbalstīt, kaut gan varētu, ja gribētu.
Un kā lai nepiekrīt, ka " Nauda ir visa mērs un samērs" ?