tas bija, kad viss apstājās
ziedi pārstāja elpot, zāle augt
upes tecēt uz jūru
sirds pārstāja jautāt
klusums un tumsa saplūda kopā
valodu mozaīkā vārdi kā ķeburi šķita
cilvēki nerunāja viens ar otru
sveši kļuva un kad klājās grūti,
mira izmisumā,
pat zvaigznes pie debesīm dzisa,
mēness salts
nespēja mainīt cilvēku prātus
sastinga asaras skropstās
loga rūtī leduspuķes gaisa
salds nebija salds,
aukstums nesaldēja,
varavīksnē krāsa viena, ne septiņas,
gaidīja visi
piedzims kad saprāts augstāks
gaidīja un neticēja,
ka nāks kāds un mainīs mūs
kad nebūs mantām tik liela vara
kad garīgums novērtēts kļūs..
/J.Domroze/