Man tas bija tikai vakars. Vakars. Uz zaļumballi nepaliku. Auksts vakars bija. Odi ar lidoja kā nelabie. Pirms vakara sameklēju ziedus, lai Upīšandrejs uz mani nesadusmojas, noliku dažas anemones un ceriņus, kuri šogad kavējas ar pilnziedu vālēm, Upīša pieminekļa galvas sānos. Zili brīnumi - tik daudz interesentu muzejmājā sen nebija bijis. Interesi par rakstniecības vēsturi daudzu gadu desmitu vēsturē nomāca vietējie saldumi - to bija daudz, netrūka nekā - pat maize un medus, Skrīveru gotiņas... Tos visus laikam pārspēja uz vietas ceptās pankūkas un turpat blakus baudāmie dažādie ievārījumi. Pankūkas arī varēja ēst tūlīt un turpat... Pēc vietājās mūzikas skolas audzēkņu, vietējo dziedātāju un arī dzejnieku snieguma visi varēja dabūt skābeņu zupu, karstu, tikko vārītu... Vēl jau arī zirgi, izjādes ar tiem... Zili brīnumi. Visiem jauki. Cik no jaukajiem jaukā pasākuma apmeklētājiem iegāja rakstnieka mājā, muzeja darbinieču ziņā. Vai šis skaistais pasākums palielinās muzeja apmeklētāju skaitu nākotnē, mēs nezinām. Ir tādi, kas cer, ka tā būs. Varbūt, ka būs arī, ja muzejmāja vēl izturēs vairākus gadu desmitus. Laiks iet. Māja ir jāuztur, ar apjūsmošanu, apskatīšanu vien, tai par maz. Vecās, ar roku griežamās kafijas dzirnaviņas un pletīzeris, vēl visādas lietas savu ikdienu pavada zem cita muzeja jumta. Bet šis muzejs pats ir zem jumta, kuram drīz var pienākt vakars, lai kā pats Upīšandrejs to nepieskatītu.