- Man par to nav nekādas daļas, - norūca kaimiņš, kad gribēju uzjautrināt. Viņam svarīgāka rūkšana un nepārtrauktā gaušanās par to, cik šodien slikti. To, ka paši vien pie šodienas sliktuma noveduši, viņiem nav vietas tajā rūgumpoda stūrī (pods jau ir bez stūriem). Paši. Visu mūžu fiziski vien strādājot, var uztrenēt tikai fiziskos spēkus. Domāšanu tā netrenē. Ne jau es uzcēlu vasaras māju pie jau esošas kompostkaudzes. Vai visu savu dzīvi viņi nav cēluši uz mēslu kaudzes?  Kāpēc man tagad jāklausās - suņa sū nemet tā, lai mēs redzam? Man tur ir kompostkaudze, kaimiņiem vasaras māja. Komposkaudzes vieta ir senāka. Sēta starp tām ir mana, ne kaimiņu. Dzīvoklī dažkārt traucē kaut kādi būkšķi, te ārā dzirdams viss, par ko runā, strīdas, bļauj kaimiņi. Labi, ka ir izdomātas ausis, ko iebāzt ausīs, klausīties, piemēram, mūziku. Bet dzīvi kraķi ir šačakarējuši, turpina to čakarēt tālāk, tam viņiem daļa atrodas, tie kraķi ir arī vairākumā. Izliekas par baigajiem gudrīšiem. Aizmirst, ka uzklausīt viņus ir manas tiesības, darīt kaut kā arī ir manas tiesības. Varbūt tikai dažreiz daru tā, kā viņi liek, vairākumā reižu - kā gribu pati.