Kādreiz pat modē bija no epifānijām izrauts teikums - Lēksim bedrē, lēksim bedrē, redzēs, kas mūs ārā vilks. Ārā nevilks neviens, pagrūdīs tik vēl dziļāk. Latvietis jau nav tā varde, kas, iekritusi krējumā burkā, kuļas tik ilgi, līdz iznāk sviests, uz kura atsperties un izkļūt laukā. Latvietis tak ir tā varde, kura, iekritusi krējumā, aiz laimes noslīkst, jo krējums taču beidzot un liktenis tā lēmis. Tas pats dzejnieks kādā citā epifānijā runā par likteni un saka, ka liktenim jāiet pretī. Tie it kā daudzie ticīgie, pat nezin, ka tas liktenis, kuram akli pakļaujas, ir slikts, bet tas, kuram iet pretī, ir labs. Iešanai pretī gan vajag spēku. Spēku, nevis gļēvumu un citu apriešanu tikai. Es savā dzīvē ne 100, bet varbūt pat 1000x esmu dzirdējusi - liktenis tev tā lēmis. Tikai teicēja pati par likteņa lēmumu sev laikam ir aizmirsusi, gaužoties - par ko man tas aklums. Var gadīties, ka tas ir vienkārši sods par "labajiem darbiem" dzīves garumā? Un krējums vēža izskatā arī gadījies. Ja iet liktenim pretī, nevis akli pakļaujas tam, tad var. Gļēvie veči, uzklausot kaut kādas naudas aizdevēju pārstāves teikto, ka latvieši ir spēcīga tauta, aiz lepnumu nomirs. Te taču palikuši tikai vecie, no kuriem citur nav nekāda labuma un pat sev viņi nevar nopelnīt. Veci un muļķi, kurus vada meža zvēri (lacīts, vilks, zaķis, pat lapsa kādreiz izskrien). Un teiciens par stipro tautu viņiem ir tas krējums burkā. Liktenis tā esot lēmis...