kam skujām klāts ir ceļš

es tur piedzimu, kā man teica. un veco Augustu "1000" apspēlēju. Laikam tāpēc mani skolā lika.
Ne es viens tāds, citiem grūtāk gāja. kas zoli spēlēt nemācēja. man prātā liekas, ka rozes ir tik baltā krāsā,
tām citām asi dzelokšņi. tās baltās vajag kopt, tām svešu moču dūmi nepatīk - laiž nagus ārā. vecais kad plūc,
stumbrs gluds kā udensrozei - še, iedo savai kādu. es jau iedotu, bet atved kādu tur - uzreiz ar savu greideri nāk.
Vecais pakrita, paklupa - nu ko darīt, zināju jau ka tā būs, bet tik negaidīti...Neredzeja sarkano bantīti. Šūpoles
gan atstāja. Un tādas "plaķenes", ar atsperīti, kas zāģim zobu ceļu ver. Visa mazpilsēta nāca zāģus asināt. Šim
pašam vajadzēja tikai lāpstu. Tas mentelis, ar četriem rīkiem, sem jau bēniņos žuva. Laba gulta vecam, paša ēvelēta.
No krieviem mani sagaidīja, gods kam gods. Brūtei manai vēderu glaudīja, bet 3 dienas nsagaidīja. Un tā mān prieks
un vaimanas vienā nedēļā. Krustu nesu. Otrais bija tai maziņai, kas mani opā nesa - pēc piena uz Lapi. Nebija tālu.
bet jāiet bija. Es vairs pats nevaru iedomāties, kāds esmu bijis maziņš. Vecāmamma - Olga Amalija Lapsa. Nedrīkstēja viņai
tā teikt - Bērziņa esmu, Bērziņam sieva. Aldis, mans onkulis, citreiz tā mammu savu kaitināja. Dabūja ar trauku lupatu
pa nagiem.
Vecaimammai arī krustu nesu. Brālēns jau bija paaudzies, mācēja sūdus riktēt.
Divus gadus atpakaļ, atkal krustu nesu - jau Aldim. Kapličā tur dikti smagi gāja, man vēl puika bija
līdzi....un odi. Alda sievas jaunākā māsa, Inese (meitēns pa 10), nekasies, tie odi no tevis vienkārši nokrīt.
Ejam, mellais pa priekšu, es ar krustu no pakaļas, pa mirtīšu izlikto ceļu. Krusts rokā, odi elkonī - paēd un nokrīt.
Vēl puika ar pakausi jāpieskata, tam ne mazāk grūti bija, padzerties gribējās.
Labi, nospēlēja tā mūzika, aprakām, iespraudu krustu kājgalī...un tajā brīdī sapratu, ka man vairs dzimtenes nav.
Viss, aizbraukšu tur, nav vairs neviena pie kā nakti pārlaist. Krustus esmu sapraudis. Visa tā komāpinja,
bija jau tur bērinieki, kā pienākas. Ne visi zin kur jābrauc, mani pēdējā mašīnā. Pie pašas skolas (tur ēdnīcā), Andris, Aldim dēls, bračka man
riktē, kā kur un kam iebraukties un apstāties. Tas vāģis arī jau ceļu redz, izkāpu ārā. Andža izvēlk pīpu paku - paejam malā.
Velkam tos dūmus kā apsolītais negaiss, nav ko teikt. Kā ir tā ir, Andris pie galda atdeva godu - ko domāji, mans vecais tik viegli aizies.
Sarkanvīns, kautkādi sūda pīrāgi un....bābas reiz pa desmit gadi satikušās. Paņēmām pudeli un izgājām ārā, lai nevajadzētu klausīties
to sūda būšanu. Kad jau sāka tās prombraukšanas karietes dalīt, tad tik par mums atcerējās - vēl tādiem diviem esot bjis jābūt, ja esot
paspējuši atbraukt. Tā lūk.