Viņas dienasgrāmata.

Šovakar mans vīrs uzvedās dīvaini. Mums bija plāns aiziet uz smalku restorānu romantiskās vakariņās. Šodien visu dienu kopā ar draudzenēm biju šopingā, tādēļ nedaudz nokavēju, taču viņš par to neizteica nekādas piezīmes. Sarunas diezko nevedās, tāpēc piedāvāju viņam aiziet uz kādu klusāku vietiņu, lai aprunātos. Viņš piekrita, taču viņš tik un tā bija kluss. Kad es jautāju, kas pie vainas, viņš atbildēja: "Nekas, viss ir kārtībā." Jautāju, vai es esmu vainīga pie tā, ka viņš ir apvainojies. Viņš teica, ka neesot apvainojies un ka tam neesot nekāda sakara ar mani, un man par to nebūtu jāuztraucas. Mājupceļā es pateicu, ka mīlu viņu. Viņš uzsmaidīja un turpināja vadīt auto. Es nespēju izskaidrot viņa uzvedību... nesaprotu, kādēļ viņš neteica, ka mīl mani... Kad mēs nokļuvām mājās, man likās, ka esmu viņu zaudējusi pavisam, tā it kā viņš ar mani vairs neko negribētu darīt kopā. Viņš klusi apsēdās un vienkārši skatījās TV. Viņš vēl joprojām izskatījās norobežojies un nelaimīgs. Beidzot pēc ilgi klusumā pavadītā laika es nolēmu iet gulēt. Aptuveni pēc 15 minūtēm viņš arī nāca gulēt, bet vēl joprojām bija distancēts un atturīgs. Kad viņš aizmiga — es sāku raudāt... es nezinu, ko lai dara. Esmu gandrīz 100% pārliecināta, ka viņš domā par kādu citu... mana dzīve ir katastrofa...

Viņa dienasgrāmata.

Nevarēju iedarbināt moci... vēl joprojām nesaprotu, kur pie velna tur ir problēma... it kā visu pārbaudīju, bet bez rezultātiem. Rīt uz servisu.