ULDIM FREIMANIM AIZEJOT…
Latvju Patriotus ir satriekusi vēsts par Drosmīgā Cīnītāja Ulža Freimaņa pēkšņo nāvi 2012.gada 7.jūlijā netālu no savas mājas. Vai šim notikumam bija dabisks cēlonis, nav zināms un diez vai tuvākajā laikā tas noskaidrosies. Joprojām taču nav līdz galam izpētīts arī PSRS laiku Brīvības Cīnītāja Gunāra Astras nāves iemesls… Šoreiz netaisos veikt izmeklēšanu Freimaņa kunga nāves lietā, lai gan uzskatu, ka kompetentām iestādēm un personām tas noteikti būtu jādara. Ar savu rakstu gribu izteikt pārdomas par šo cilvēku, ko neklātienē pazinu jau kādus gadus divdesmit, bet klātienē apmēram uz pusi mazāk.
Kad 20.gdsm.90.gadu sākumā uzsāku intensīvi lasīt laikrakstus „Pilsonis” („Pavalstnieks”) un „Atmata”, lai gūtu izpratni par to, kāpēc it kā neatkarīgā Latvijā latviešu dzīves apstākļi neuzlabojas, bet arvien pasliktinās, tajā bieži vien saskāros ar rakstiem, kuru autori bija Jānis Freimanis un Uldis Freimanis. Es priecājos par šo kungu atklāto valodu un drosmīgo stāju, sākumā pat nezinādams, ka tie ir tēvs un dēls. Viņu politiskie uzskati lielā mērā veidoja arī manu pasaules uztveri, kas tajā laikā formulējās un nostiprinājās. Ar šausmām es lasīju, ka tā sauktās „neatkarīgās Latvijas” drošības iestādes regulāri vajā U.Freimani, viņš tiek arestēts un piekauts, ieslodzīts psihiatriskajā slimnīcā… Šie notikumi minēto kungu nesalauza, viņš savu pārliecību nemainīja un nekautrējās to publiski paust. Viņa tēvs J.Freimanis, savukārt, neuzskatīja par sarežģītu iesūdzēt tiesā kvēlu nacionālo partizānu un cita veida Latvju Patriotu apkarotāju padomju laika rakstnieķeļi Egilu Lukjanski, kura peršas toreiz ar sajūsmu publicēja avīžele „Neatkarīgā cīņa”, bet tagad augstā godā tur un pat pēc viņa nāves turpina izdot „Latvijas („Lauku”) Avīze”. Pēc vairākus gadus ilgas cīņas J.Freimanis uzvarēja šai prāvā, un E.Lukjanskim nācās viņam atvainoties un samaksāt sāpju naudu par to, ka bija nosaucis Freimaņa kungu par slepkavu un bandītu. Starp citu, arī tajā pašā „Neatkarīgajā cīņā” ik pa laikam parādījās kāda Ulda vai Jāņa Freimaņa vēstule, laikam tādejādi tā īpašnieki, bijušie kompartijas funkcionāri – Jakubāns un Hānbergs, centās imitēt viedokļu dažādību un domu plurālisma izpausmi savā medijā…
Abi šie kungi sākotnēji ļoti ticēja partijai „Tēvzemei un Brīvībai”, aģitēja par to balsot, arī ziedoja priekš viņiem gana ievērojamas naudas summas tai. 1998.gadā, īsi pirms 7.Saeimas vēlēšanām, ar M.Ruka svētību tika izdota Jāņa Freimaņa dzīves pārdomu grāmata „Dullā veča piezīmes”, kurā viņš aktīvi aicināja atbalstīt „Tēvzemi un Brīvību”, apgalvojot, ka tikai tā var atrisināt galveno – dekolonizācijas – jautājumu Latvijā. To izlasījis, toreiz par „Lauku Avīzi” sauktā preses izdevuma fīrers, vecais komunists, čekas aģents un pederasts V.Krustiņš uzrakstīja niknu apcerējumu – sak, paskatieties, uz ko te aicina mūsu premjera (toreiz tas bija G.Krasts) partijas atbalstītājs, vai tiešām viņi to arī darīs, kad tiks pie varas, domājiet tauta, vai par tādiem var balsot, viņi taču iegrūdīs mūs nelaimē… Tad nu es pirmoreiz uzrakstīju atbalsta vēstuli J.Freimanim, ko ”LA” daļēji publicēja. Tajā es paudu atbalstu J.Freimaņa sludinātajām dekolonizācijas idejām, bet izteicu nopietnas šaubas, vai „T un B” tās realizēs, jo jau toreiz biju sapratis, ka tā ir kļuvusi par karjeristu un pašlabuma meklētāju partijeli, kas siltās vietiņas dēļ gatavi atkāpties no jebkuriem principiem un priekšvēlēšanu solījumiem. Savas vēstules kopiju nosūtīju arī J.Freimanim, kura adresi uzzināju no publikācijas laikrakstā. Tādejādi mēs uzņēmām savstarpējus sakarus. Freimanis seniors man piekrita, ka „T un B” ir degradējusies, tai pat laikā sūkstījās, ka citas, labākas partijas par šo nav, un labāk esot darboties tajā, nekā vispār no cīņas atteikties. Laikam ritot, J.Freimaņa kungs arvien vairāk pārliecinājās par manu vārdu patiesīgumu attiecībā uz tebeuškām, cita starpā nereti sūdzējās, ka nespējot dēlu pārliecināt izbeigt atbalstīt šos viltusnacionāļus, lai gan, cik man zināms, arī pats līdz sava mūža galam, kurš viņam teju sasniedza 90 gadus, oficiāli no tēbistiem neizstājās. Savukārt Uldis Freimanis palika šai apvienībā līdz pat 2010.gada jūlijam, kad viņu jaunizveidotais „VL + TB” grupējums no tās izslēdza par atceres gājiena organizēšanu 1.jūlijā, tādā veidā spilgti parādot savu īsto seju un beidzot liekot arī Uldim sākt šo veidojumu nevis atbalstīt, bet kritizēt. Cita starpā, Uldis, būdams vienkāršs cilvēks, kā pats atzina, nerāvās tikt augstos amatos „T un B” spicē, viņš uzticējās Grīnblatam, Straumem, Dobelim, Krastam u.c. vadoņiem, kuri tādus kā viņš vienkārši izmantoja, apgalvojot, ka cīnīšoties par viņu paustajiem ideāliem, patiesībā ņirdzīgi smīnot viņiem aiz muguras un pat domās netaisoties īstenot nekā no tā, ko šie Patrioti sludināja un pieprasīja. To es centos iestāstīt Uldim gan neoficiāli, gan publiski, gadījās, ka mēs reizēm arī oponējām viens otram, rakstot publikācijas avīzei „Latvietis Latvijā”. Uldis to pieņēma kā faktu un nedusmojās uz mani, galu galā ir taču normāli, ka pat vienas ģimenes locekļiem kādā jautājumā ir dažādi uzskati, viņi par to strīdas, citreiz nonāk pie konsensusa, citreiz arī nē…
Gadiem ritot, mūsu viedokļi arvien tuvinājās, Uldis kļuva vēl drosmīgāks un radikālāks un jau bez rožainām brillēm raudzījās uz 4.maija Latviju un režīmu, kas to pārvalda. Pēdējos gados viņš bija kā „dadzis acī” pasaulē un arī Latvijā valdošajiem cionistu-masonu-pederastu mafijas ielikteņiem, drosmīgi tos atmaskoja un cīnījās pret viņiem, vienlaikus ar savu piemēru rādot, kādam ir jābūt Īstam Latvietim. Katrā ziņā mūsu varturiem Ulža nāve ir liels atvieglojums arī tajā gadījumā, ja viņi nav pielikuši savu roku tās realizēšanā…
Ko mums darīt šajā situācijā, kā saglabāt šī Krietnā Latvieša piemiņu? Manuprāt, vislabākais ieguldījums šai lietā būtu viņa iesāktā darba aktīva turpināšana! U.Freimaņa iedibinātās publiskās akcijas 16.martā, 9.maijā, 1.jūlijā, 4.jūlijā nedrīkst apsīkst arī turpmāk! Tas ir visu mūsu, Uldim līdzīgi domājošo Latviešu, un it īpaši rīdzinieku, pienākums. Kā G.Astras bērēs teica kāds no viņa līdzgaitniekiem: „Ja Gunāram (un arī Uldim – A.G.) nebūs sekotāju, tad mūsu tauta nav pelnījusi brīvību un eksistenci kā tādu vispār!”. Un ticu un ceru arī, ka Ulža gars no Smalkās Pasaules tāpat mums sniegs uzreiz varbūt nepamanāmu, taču reāli sajūtamu atbalstu! Lai tie, kas varbūt ir pielikuši savu roku pie Ulža aiziešanas no mums, redz, ka tādejādi nekas nav panākts, ka Latviešus viņa nāve nav iebiedējusi, bet gan aktivizējusi cīņai par savu rasi, nāciju un Tēvzemi Latviju! Tas būtu mans novēlējums visiem Ulža draugiem un atbalstītājiem, kas, protams, šobrīd sēro. Atcerēsimies, ka mums visiem agrāk vai vēlāk būs jāpamet šo pasauli, bet tautai ir jādzīvo tik ilgi, kamēr vien pastāv dzīvība uz Mūsu Planētas. Un mūsu svēts pienākums ir par to cīnīties un to garantēt!
NĀCIJA PĀRI VISAM !!! CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!

09.07.2012. Aivars Gedroics